sukubs

18.4.04 22:23
O O O

Laimi izlūdzas dārzos —
Vai tas ir Strēlnieku dārzs Rīgā
Vai Gorkija dārzs Maskavā.
Laimi izlūdzas naktī

Ja tu nekad neesi bijusi dārzā,
Kur uz katra nakts sola sēž divi,
Kur tavas lūpas,
kur tavu acu mirdzums
Paslēpts zem vīrieša svārka,
Sargājot tevi no garāmgājēju ziņkāres, —
Ja tu nekad neesi bijusi dārzā,
Tad, sieviete, tu neesi dzīvojusi.

Dārzos izlūdzas laimi.
— Laime būs īsa, un pēc tam tu saņemsi sāpes, —
— Atbild vīrietis.
Jo vīrietis nekad nepārstāj domāt.
— Jā, pēc tam dod man sāpes. —

Sāpes nekad nesaņem dārzos.
Sāpes saņem neiedomājami ikdienišķās vietās —
Varbūt komunālā dzīvoklī,
Kur aiz sienas klausās kaimiņiene,
Varbūt uz ielas.

Ja tu nekad neesi palikusi viena
Ielu krustcelī,
Kur tavas lūpas,
Kur tavu acu valgumu
It nekas nepaslēpj
Un nepasargā no garāmgājēju ziņkāres, —
Ja tu nekad neesi palikusi viena
Ielu krustcelī,
Tad, sieviete, tu neesi dzīvojusi.

Vienaldzību nesaņem nekur
Un it nekur neizlūdzas.
Vienaldzība piedzimst pati cilvēka smadzenēs,
Vienaldzība izaug, apēdot cilvēka domas,
Apēdot cilvēka miesu.
Vienaldzība pieņem šī cilvēka formas
Un turpina dzīvot šī cilvēka vietā.
Vienaldzība ir visbriesmīgākais.
Vienaldzību es apeju ar līkumu.

M. Kroma, 1962