|
|
|
Janvāris 29., 2009
11:19
Savā mūžā esmu īstenojis ļoti daudz pilnīgi bezjēdzīgu projektu, bet viens no tiem, ar kuriem es lepojos visvairāk, bija viens politikas referāts. Kaut kad 11. vai 12. klasē man bija sakrājies diezgan daudz parādu, un pēdējā skolas dienā pirms Ziemassvētkiem tie visi bija jānodod, un tad nu es visu pirmspēdējo skolas dienu paņēmu brīvu, sēdēju mājās un rakstīju. Politikas referātu par tēmu "Latvija un ES" (oriģināli, vai ne?) biju atstājis kā pašu pēdējo, turklāt, ļoti cienot savu brīvo laiku, biju apņēmies visu izdarīt līdz desmitiem vakarā, un daudz laika vairs nebija atlicis. Tad nu nākamajā dienā nesu uz skolu referātu, kurš bija rakstīts ar roku uz A4 rūtiņu lapām (6 vai 7, īsti neatceros). Ja pirmajās lapās rokraksts vēl bija normāls, tad tālāk tas acīmredzami kļuva arvien plašāks. Toties referāts bija perfekti noformēts, man bija gan satura rādītājs ar nodaļām un apakšnodaļām, kurās katrā patiesībā bija pāris teikumi, gan arī izmantotās literatūras saraksts - tajā bija divi avoti, no kuriem viens bija izdomāts. Kā jau minēju, referāta nosaukums bija "Latvija un ES", bet referāta beigās es biju iekļāvis arī nodaļu "Eiropas Savienības prezidējošā valsts". Un šajā nodaļā lieliem burtiem bija rakstīts tieši viens teikums:
Eiropas Savienības prezidējošā valsts ir Dānija, ja kas.
|
12:18
Vēl man vidusskolā bija tāds klasesbiedrs F. un filosofijas skolotājs Z. Un vienreiz mums bija jāpārraksta kaut kāds filosofijas kontroldarbs, un mēs sēdējām kaut kādā klasē un gaidījām zvanu, un sākās neformālas sarunas par filosofiju, un sarunas, protams, aizvirzījās līdz dzīves jēgai (ha!), un tad starp F. un Z. norisinājās apmēram šāds dialogs:
F.: Skolotāj, drīkst uzdot vienu jautājumu?
Z.: Lūdzu, jautājiet!
F.: Bet tajā jautajumā būs viens rupjš vārds.
Z.: Nu labi, lai būtu.
F.: Redziet, es esmu daudz meklējis un lasījis par to, kāpēc dzīvei ir jēga un tā tālāk. A ko darīt, ja man tas viss nepiš?
Z.: Ā, Jūs domājat - nesaista, neinteresē?
F.: Nu jā, jā, nepiš.
Ko atbildēja Z., īsti vairs neatceros, jo tajā brīdī raustījos krampjos, bet F. pēc skolas beigšanas aizgāja studēt filosofiju. Un jautājums "A ko darīt, ja man tas nepiš?" folklorizējās un vēl ilgi tika izmantots visās iespējamajās dzīves situācijās.
|
|
|