|
|
|
Janvāris 29., 2009
12:18
Vēl man vidusskolā bija tāds klasesbiedrs F. un filosofijas skolotājs Z. Un vienreiz mums bija jāpārraksta kaut kāds filosofijas kontroldarbs, un mēs sēdējām kaut kādā klasē un gaidījām zvanu, un sākās neformālas sarunas par filosofiju, un sarunas, protams, aizvirzījās līdz dzīves jēgai (ha!), un tad starp F. un Z. norisinājās apmēram šāds dialogs:
F.: Skolotāj, drīkst uzdot vienu jautājumu?
Z.: Lūdzu, jautājiet!
F.: Bet tajā jautajumā būs viens rupjš vārds.
Z.: Nu labi, lai būtu.
F.: Redziet, es esmu daudz meklējis un lasījis par to, kāpēc dzīvei ir jēga un tā tālāk. A ko darīt, ja man tas viss nepiš?
Z.: Ā, Jūs domājat - nesaista, neinteresē?
F.: Nu jā, jā, nepiš.
Ko atbildēja Z., īsti vairs neatceros, jo tajā brīdī raustījos krampjos, bet F. pēc skolas beigšanas aizgāja studēt filosofiju. Un jautājums "A ko darīt, ja man tas nepiš?" folklorizējās un vēl ilgi tika izmantots visās iespējamajās dzīves situācijās.
|
Comments:
nu a viņš izdomājis ir beidzot, ko viņam darīt?
Nezinu, sen neesmu saticis. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}