| |
[Mar. 25th, 2008|11:04 am] |
|
Naktīs panika mijas ar pārāk lielu mieru. Ņemot vērā, ka man neļauj gulēt, nākas celties un darīt kādus mājas darbus vai arī vienkārši gultā grozīties no vieniem sāniem uz otriem. Nu lūk, otrajai darbībai ir visai neparedzamas sekas, jo grozīšanās mijas ar domāšanu, kas manā stāvoklī liek sadomāties visādas greizas lietas. Jau piecas reizes esmu izdomājusi, ka blakus gulētājs mani nemīl un neesmu viņam vajadzīga, kā arī vairākas reizes izspēlēju mantu kravāšanas spēli savā galvā. Zinu, ka izklausās diezgan sick, bet nespēju šīs domas apturēt, ja vien tajā mirklī mani nesamīļo vai arī nepasaka kaut ko labu. Un to gan es dabūju pārāk reti. |
|
|
| |
[Mar. 25th, 2008|07:46 pm] |
Ir marts. Jau divdesmit piekto dienu. Bet pēkšņi iestājusies tāāāāāda ziema, ka pilnīgi riebj.
Kad gāju atvaļinājumā, biju pilnīgi pārliecināta, ka marta biegās sēdēšu pieneņu pļavā un gozēšos saulē, bet še tev.
Pēc šodienas tikšanās ar draudzeni, noskaņojums manāmi uzlabojās. Likās,ka jāmēģina atgūt agrākais 'es'. Tas bija pašapzinīgāks, pašpārliecināts un tam nevajadzēja tik daudz vīrieša. Un mirklī, kad biju nopirkusi no spāņu saules vestās zemenes, likās, ka izdevās. Vismaz sajūtās.
Un tagad jau gaidāmajai mantiniecei sagādāts ir viss. Vēl tikai pāris lietu man pašai un tad jau var gaidīt lielo dienu. |
|
|