| |
[Mar. 25th, 2008|07:46 pm] |
Ir marts. Jau divdesmit piekto dienu. Bet pēkšņi iestājusies tāāāāāda ziema, ka pilnīgi riebj.
Kad gāju atvaļinājumā, biju pilnīgi pārliecināta, ka marta biegās sēdēšu pieneņu pļavā un gozēšos saulē, bet še tev.
Pēc šodienas tikšanās ar draudzeni, noskaņojums manāmi uzlabojās. Likās,ka jāmēģina atgūt agrākais 'es'. Tas bija pašapzinīgāks, pašpārliecināts un tam nevajadzēja tik daudz vīrieša. Un mirklī, kad biju nopirkusi no spāņu saules vestās zemenes, likās, ka izdevās. Vismaz sajūtās.
Un tagad jau gaidāmajai mantiniecei sagādāts ir viss. Vēl tikai pāris lietu man pašai un tad jau var gaidīt lielo dienu. |
|
|
