Pātaru Ansis' Journal

Un tā nu es stāvu pie gājēju pārejas un ēdu saldējumu.
Saulīte tīkami karsē, silts vējiņš vicina svārku malu, saldējums sasodīti garšīgs (kaut kāds plombīrs "Zoloto Rossiji" vai kas tamlīdzīgs - taisīts no piena un krējuma), prātā skan dziesmiņa no Šveika "Ai hollarī, ai hollārā, es tupu cietumā". Vārdu sakot: svētlaime pilnīgā - galvā, sirdī un gan jau arī sejā.
Un tā līdz brīdim, kamēr saskrējos acīm ar šoferīti, kas gaidīja iedegamies savu sekciju: šim mute vaļā un "acis pa visu priekšējo stiklu" (c)

fanija. Citējot "Eliju Makbīlu": adatas skrapšķis pa plati un mūzika apraujas.
Pielēca, ka publiski saldējumu šitā ēst nav pieklājīgi. Tb laizīt plombīru uz kociņa, iebāžot mutē līdz pašam kociņam (citādāk jau nevar - jo šitas ir bez glazūras un tādā saulē kūst momentā!), pie kam bez maz kunkstot no labsajūtas;D