Pātaru Ansis' Journal

Gruzija. II piektdienas pēcpusdiena/vakars.
Jā, pamodāmies mēs pēcpusdienā - tā ap 14:00. Jo gulēt aizgājām stipri ~~vēlu~~ agri - bija jau laba gaisma. Bet bija taču tik daudz ko runāt!
Iedzērām kafiju un devāmies ielās. (Jā, par kafiju runājot: kafejnīcās tiek piedāvāti 2 varianti - šķīstošā lielā krūzē ar pienu vai arī turku kafija maziņā piņģerotā ar cukuru. Un veikalā maltā kafija ir ļoti švakā sortimentā - ja nekļūdos, tur bija kādi 3 veidi - "Jākobs", "Merild" un vēl kaut kāda - no katra pa vienam variantam.)
Samainīju valūtu. 1$ ~ 1.70 lari. Bankā bez pases nerādies - neviens Tev neko nemainīs. Bet valūtas maiņas punkti ir gandrīz vai ik pa 50 m.
Tad mēs iegājām paēst. Nu ēstūzis, kā ēstūzis, apmēram kā "Pērse" 90.to gadu vidū, tikai 3x lielāks, rinda pamatīga (mums vēl paveicās, jo tā rinda sastājās jau aiz mums). Tur dod ēsti, dzerti, pīpēti. Par kārtīgām pusdienām (hinkaļi, kebabs, salāti + katrai pa kausiņam alus) bija jāmaksā 13.90 lari. Es pa Rīgas modei iedevu 15 larus un "didi madlob". Esa galvu vien nogrozīja: "Nu gan šodien oficiantei svētki!"
(Atkāpe par pīpēšanu: tur pīpē daudz! Visos krogos, parkos, gandrīz visur, šķiet, tikai baznīcā un autobusos nepīpē. Uz ielas gan to dara tikai vīrieši. Kādā sarunā izrādījās: es ar savām 4-5 cigaretēm dienā - ja nedzeru tā arī ir - skaitos nesmēķētāja;>)
Tad devāmies uz sēra pirti. Nu salīdzinoši tas NAV lēts prieks: mēs samaksājām 70 larus par abām (bet tur bija iekļauta ne tikai stunda pirtī, bet arī masāža un aliņi). Tātad: sēdi 15 minūtes ļoti siltā, tādā kā smagā un viegli smakojošā ūdenī. Tad atnāk viens kārtīgs gruzīnu mammiķis, noberž tevi ar asu cimdiņu, tad saziepē, uztaisa muguras masāžu, nomazgā kā mazu bērnu. Tad vari turpināt sēdēt baseinā un malkot savu aliņu. Tamā pirtī tad arī pirmie vīrišķi mums piesējās. Nē, viņi neienāca, kamēr mēs sēdējām baseinā, nemaz neceriet!!! Tā piesiešanās notika, kad mēs jau sēdējām "koplietošanas" bāriņā - dadzērām savus aliņus un žāvējām matus. Tas viss notiek vienkārši - jūsu galdiņam ar oficianti tiek atsūtīti aliņi, tad jau viņi pienāk iepazīties un aizaicina (jeb pareizāk - aizvelk) pie sava galdiņa. Un tad: "Kā jūs sauc, krasavicas? No kurienes jūs esat? Aaa, mēs ar Latviju draugi! Bla-bla-bla..." Bet patiesībā jau tu redzi, ka neba tavs vārds un izcelsmes valsts viņus interesē (vārds visdrīzāk tiek aizmirsts pēc 5 minūtēm). Viņus interesē aprīt tevi ar acīm + ja nu ienāk kads paziņa, tad pazīmēties - ar kādam beibēm viņi te sēž! Sieviete kā dārgs aksesuārs!;))) Pēc kāda brīža, kad man apnika, nostājos savā dusmīgās govs pozā (rokas sānos, skatiens caur pieri, ar kāju klik-klik-klik), un tad mēs mukām projam.
Vakarā mēs bijām ielūgtas (kā aksesuārs, protams!) uz Esas laba paziņas dzimšanas dienu. Smalks pri smalks krogs kaut kur ārpus centra. Kaut kas līdzīgs kā viesnīcas "Rīga" restorāns (90.os gados, protams!), tikai drusku mazāka zāle. Skatuve ar vakara vadītāju, orķestrītis, Vietējā Mēroga "Prāta Vētra"... Kad mēs ienācām zālē, oh... es sāku raustīt Esu aiz piedurknes: "Ejam projām! Ejam projām!!!" Jo sajūta bija tāda, it kā mēs būtu "kailas iegrūstas huzāru kazarmās"(c)

krii Kad uz Tevi skatās Visa Zāle, un tie, kas bija ar muguru, pat pagriežas krēslos, krēslu kājām nošņirkstot pret grīdu... Sajūtas neaprakstāmas! Uh!;)
Par atsevišķām lietām:
"Trīsstāvu galds". Tb lielie šķīvji ar ēdienu tiek salikti viens pie otra, cieši, cieši (nu tjip, kas bijis kāzās/bērēs/krustabās Latgalē, zinās). BET! Tad uz to šķīvju maliņām tiek novietots nākošais "stāvs"! Un tad mazliet vēlāk - vēl trešais ar saldumiem un augļiem. Oficiantes ik pa brīdim nomaina ēdāju šķīvjus pret tīriem. Naži, kā jau rakstīju, neasi. Taču tos praktiski neviens nelieto - iztiek ar dakšiņu un/vai pirkstiem.
Vienā brīdī tika nospēlēta Gruzijas himna. Tas nozīmē: sievietes paliek sēdot, vīrieši stāv kājās, roku uz sirds uzlikuši, un dzied līdzi.
Bija arī "kabarē priekšnesumi". Pēc galdabiedru sejām manīju, ka tas ir "kas īpašs"! Bet nu... emmm... būtībā Tukuma pašdarbības ansamblis;)
Izdejojos pamatīgi! Vispār jau vienā brīdī mana ēšana un dzeršana beidzās, jo pie galda atpakaļ tiku reti:) Es nezinu, jūs varbūt man neticēsiet, bet tajā vakarā es vislaik domāju: "Edz, kādi galanti tie gruzīnu vīrieši! Tas ir ļoti smuki no viņu puses - šitā dancināt meitenes aiz tīrās pieklājības!"...:)
Nu ja, un tajā vakarā es pazaudēju brilles. Tb tās man vienkārši tika nočieptas (mums ar Esu vienbrīd bija dejas "Mūķenes stilā" ar izklupieniem un atliecieniem, tad nu es brilles noliku uz galda, blakus savām cigaretēm). Bet nu Lielās Kosmosa Kārtis sakrita tadā vīzē, ka es tas atpakaļ dabūju tikai lidosta, pusstundu pirms izlidošanas:)
Cikos mēs pārradāmies Esas dzīvoklī, neviens nezina. Bet, ņemot vērā to, ka tajā restorānā mēs ieradāmies tikai ap 21:00, nu...
;)