Mūsu šodienas galvenais mērķis bija Pergamona muzejs, kas atrodas uz tā saucamās muzeju salas. Pergamona muzejā uzmanība galvenokārt veltīta arhitektūras un mākslas pārpalikumiem no Senās Grieķijas, Bizantijas un citām senlaiku nācijām. Taču, lai to visu ievērtētu nepieciešams uz turieni sākumā nonākt. Šoreiz mums tas izdevās diezgan veikli, jo visiem veikaliem tika spļauts virsū no augsta kalna. Tomēr pirms Pergamona muzeja iegriezāmies vecajā Reihstāgā, kas sen jau vairs netiek izmantots Bundestāga sapulcēm, bet gan ir visai populārs tūrisma objekts.

Reihstāgā kaunējas iekasēt naudu par biļeti
Reigstāgs man sākotnēji asociējas ar rindām pie ieejas, jo lai cik reizes nav būts Berlīnē Reihstāgā iekļuvis neesmu spējis - šīs tūristu rindas atsit vēlmi tajās stāvēt. Tomēr vakar pēc nepilnas stundas stāvēšanas rindā mums tomēr izdevās iekļūt Bundestāgā. Starp citu, ieeja Reihstāgā ir par velti - vācieši kaunās iekasēt naudu par ieeju ēkā, kura galvenokārt asociējas ar Hitlera uzrunu teikšanu tautai no otrā stāva trešā loga un Padomju "atbrīvotājiem", kas uzslien sarkano karogu uz mājas smailes. Ieejot Reihstāgā jārēķinās ar vēl vienu rindu, kas veidojas pie security pārbaudēm un tā ir līdzīgi lidostas sistēmai. Mobilos, makus, kameras, somiņas kastītē, pašam jāiziet cauri magnētiskiem "vārtiem" un ja kautkas iepīkstas, tad tu tieci maigi pamasēts un visdrīzāk palaidīs tālāk. Man gan palūdza uzrādīt cigarešu paciņu un apsargs izpētīja gandrīz katru cigareti. Tāds darbs.
Reihstāgā tūristiem ir pieejams tikai jumts ar atjaunotu stikla kupolu. Nonākot augšā jūsu acīm pavērsies fantastis skats uz Berlīni un sapratīsiet, ka šī pilsēta ir diezgan plaša. Turpat varēsiet atrast nelielu ekspozīciju par Reihstāga vēstūri - sākot ar rašanos un beidzot ar atjaunošanas darbiem, taču vislielāko manu uzmanību spēja piesaistīt kāda fotogrāfija, kurā attēlota nacistu partijas kopā sanākšana Reihstāga ēkā - viens no deputātiem ir vienkārši neaprakstāms - ūsas taisni gaisā, acus skats tāds, ka vai nu nav ēdis 3 dienas vai arī vienkārši nav pieskaitāms. Rodas sajūta, ka šis deputāts bija partijas štata psihopāts un viņu sūtīja uz oponentu iebaidīšanu.

Krievu treneri ierodas apskatīt trofejas
Pēc stikla kupola izpētas devāmies lejup pa ceļam iegriežoties WC, kur nācās atkal pastāvēt rindā. Tomēr šoreiz stāvēšana nebija garlaicīga, jo sekundi pirms mums ieradās 3 diezgan lieli vīri, kas pēc skata atgādināja mūsu kādreizējā lielā brāļa iedzīvotājus - tb. Krievijas pārstāvji. Ar iepirkumu maisiņiem uz Reihstāgu - to vēl ir jāmāk. Mēs savā starpā runājamies latviešu valodā, tāpēc bija iespēja paklausīties kā šie trīs brangie Iļjas Muromieši tualetes apkalpotājai (runāja krieviski) stāstīja, ka viņi ir pārākie handbola treneri un tagad braucot atpakaļ no sacīkstēm Itālijā. Iegriezušies Berlīnē, jo gribējuši apskatīt, ko tad "MĒS" esam atbrīvojuši un caurskatīt trofejas. Šī atbrīvotāju sajūta viņiem droši vien ir neatņemama. Tāpat kungiem gribējās apskatīt Hitlera bunkurus, taču apkalpotāja laipni norādija, ka viņu tas maz interesē un vispār šos bunkurus diezvai kādam rādīs vispār. Īsāk sakot, visai kolorīti tēli. Mēs pēcāk viņus redzējām desojot arī pie  Brandenburgas vārtiem - onkas mēģināja stundas laikā nobildēties pie maksimāli daudziem arhitektūras pieminekļiem, lai mājās varētu teikt, ka arī tur esmu bijis.

Muzeju sala - jāredz!
Kā jau minēju, pēc Reihstāga apmeklējuma mēs devāmies garām Brandenburgas vārtiem pa Kurfursterdamm uz muzeju salu. Šo dienas daļu aprakstīt vienkārši nav iespējams - gan Doma baznīcu, gan muzeju apmeklējumu. Tas ir vienkārši jāredz. Atcerieties - Muzeju sala ir totāls MustSee Berlīnē. Ja neesiet tur bijuši, tad arī Berlīnē neesiet bijuši.

Pasakains BēeMVē
Tā kā lielu daļu no dienas bijām pavadījuši uz kājām atpakaļ nolēmām doties ar metro. Protams, ka visus saputrojām un kā rezultāts gājām meklēt vien autobusu.
Pārbaucot mājās iedzērām tēju, atpūtinājām kājās un nolēmām doties satikt paziņas no Latvijas, kas arī ap šo laiku tusēja pa Vāciju. Bija jābrauc uz Sony Palace - jauns biroja un dzīvojamo māju komplekss ar lielisku kupolu un IMAX 3D kino. Uz turieni braucām ar viesmīlīgās saimnieces vīra BMW 523 mašīnu ar automātisko kārbu. Mašīna ir unikāla - tai tik tiešām ir 53 000 km nobraukums, kaut arī mašīna ir 1988.gada izlaiduma. Iepriekšējais saimnieks ir bijusi padzīvojusi vācu dāmīte, ka mašīnu izmantojusi braukāšanai uz kapiem. Izklausās pēc pasakām, taču braucot ir jūtams, ka mašīna VISPĀR nav nojāta - tai ir dažas bukses, jo dāmītei ar parkošanos bijusi vājā vieta. Taču visādi citādi mašīnas stāvoklis ir ideāls. Pilnīgi pat neticējās. Braukšana pa naksnīgo Berlīni ir vienkārša - jāseko līdzi zīmēm, joslām un viss notiek. Tomēr bez cilvēka, kas pārzina ceļus neiztikt - citādi nomaldīsieties viens, divi.

Šodien plānojam doties uz vēstures muzeju turpat Muzeju salā un ja būs iekāre arī ar kuģīti pabraukāsimies par Berlīni. Atskaite protams neizpaliks.