Lasīju ierakstu par klases salidojumu un nodomāju kā tad maniem bijušies klases biedriem sokās...

Mana pirmā skola un galvenā bija Liepājas 5.vidusskola, kas atradās pilsētas otrajā galā, taču tā kā 80o gadu vidū tā skaitījās pilsētas labākā skola, tad vecāki nolēma, ka mums ar māsu būs mācīties tur. Es īpaši nebēdāju, jo neskatoties uz ikdienas braucienu ar 912o autobusu, ar mani solā sēdēja cīņu biedrs Aivars no bērnudārza ar kuru bijām paspējuši audzinātājām tā nopietni uzkrist uz nervu un mūsu aiziešana no bērnudārza bija patiesi priecīgs notikums.

Liepājas 5.vidusskolā nomācījos precīzi visu pamatskolu un grasījos turpināt mācības arī vidusskolā, taču vairāku iemeslu dēļ tiku eleganti izkorķēts ārā. Iemesli bija dažādi – galvenokārt, paša infantilisms – nespēju saprast, ka cūcene mācībās un daudzmaz labās sekmes neko daudz neizsaka skolotājiem, kam esmu pieriebies ar savu zirgošanos, ākstīšanos un traucēšanu stundās. Lai tiktu iekšā vidusskolā bija nepieciešams dabūt 8ieku vācu valodā. Kaut arī klasē par mani labāk neviens nezināja vācu valodu un eksāmena laikā visi droši norakstīja no manis, skolotāji saprata, ka viņu nerviem nav vajadzīgs idiņš Mentelis un tāpēc pat klases biedri, kas vācu valodā zināja Guten morgen un bumsen, dabūja 8ieku, bet es elegantu 7ieku. Attiecīgi Liepājas 5.vidusskola man aizcirta savas viesmīlīgās iestādes durvis visai elegantā formā.

Besis bija, taču dzīve iet uz priekšu un tāpēc 10ā klasē es sāku iet Liepājas 6.vidusskolā. Ērti iekārtojos vācu valodas klasē un pirmajā stundā nokārtoju gada eksāmenu šajā priekšmetā un iehavoju sev dažas brīvas stundas visa gada ilgumā. Vai izkorķēšana no iepriekšējās skolas man nāca par labu manam prātiņam? Pareizi – nē! Kā rezultātā salecos ar bioloģijas skolotāju, kuras priekšmetu nemācījos principiāli un man šķita, ka panākšu savu – īsti nezināju ko gribēju panākt, taču panākšu! Un gada beigās panācu to, ko diezvai vajadzēja panākt – sakarā ar iebildumiem no bioloģijas skolotājas puses, mācības 11ajā klasē bija jāturpina citā skolā. Kauns pilsētā pazīstamiem vecākiem – viņu dēls otro gadu pēc kārtas tiek izmests no skolas! Tēvs ar mani ilgi nerunāja, māte arī nebija īpaši noskaņota pozitīva – dēlam 16 gadi, bet kā duraks tā duraks.

Tomēr šajā momentā nāca zibens no debesīm un man parādījās iespēja braukt mācīties uz ārzemēm – precīzāk sakot uz Izraēlu. Uz 3 gadiem. Bez vecākiem. Viens pats. Nekas cits neatlika kā izmantot šo iespēju un 1996.gada augustā iesēdos lidmašīnā un pēc dažu stunda lidojumu atrados Tel-Avivā. Mana mācību iestāde saucās Nir-HaEmeq un atradās 10 minūšu braucienā no Nāceretes valsts ziemeļos.
Šeit būtu stāstīt daudzko un plaši, taču laika nav un nezinu vai arī vēlme ir izklāstīt. Pateikšu tikai īsumā – tā bija dzīves skola, kurā man nežēlīgi tika aplauzti spārni un kaut arī gurķošanās sita augsti vilni, tā bija jau ievērojami mērenāka no manas puses. Bija jāiemācās saprast, kur atrodas visatļautības robeža un to pusgada laikā mani iemācīja ar drakoniskām metodēm (piemēram, trīs kontroldarbi viena vietā un ja neuzrakstīsi visus vismaz uz atzīmi 80 (viņiem ir 100 ballu sistēma), tad rakstīsi vēl trīs citus). Bija arī sadzīviskas metodes (liegums iziet no internāta teritorijas divu mēnešu garumā) un tas iedarbojās.

Atgriežoties pie klasesbiedriem, jāsaka, ka lielāko daļu no tiem man redzēt nav īpaša prieka – ir vēlme atgriezties tajā vidē, taču ne ar tiem cilvēkiem... Ar tiem klasesbiedriem, kuriem toreiz bija labs kontakts, arī pašlaik tiek uzturēti sakari, taču ar pārējiem nea....