|
|
|
Oktobris 20., 2014
12:39 - bērnu lietas
Bijām ballītē. Tur - savākušās māmiņas, kuru bērni ir zīdaiņi vai vecumā līdz 2 gadiem. Tas, kā tās māmiņas teju saplosīja namamāti par to, ka viņa ved vai neved bērnu pie tādiem vai šitādiem speciālistiem (tagad esot modē zīdaini stiept pie osteopāta), ka viņa dod vai nedod kaut ko ēst (viņa nedod neko ar cukuru un brīnās, ka bērns nav gatavs ēst putru, bet tā taču viņas izvēle, apniks mocīties, iemočīs putrā zapti un bērns ēdīs kā traks), liek vai neliek plauktos grāmatas Montessori stilā, ved vai neved skoliņās, bija graujoši.
Un es jau arī esmu tur bijusi un dažreiz kājiņa paslīd un nonāku tajā histēriskajā eiforijā, kur bāžos citiem ar savu parenting advice.
Bet tas vienkārši nav veselīgi, tas taču ir kaut kādas pseidoproblēmas. Un tā māmiņu vide vēl tikai pastiprina gan stresu, ka tu neesi pietiekoši mamma, ka ir jādara vairāk, bet arī visu laiku rada sajūtu, ka ir jālielās/jātaisnojas par to, kā audzini bērnus. Un tēviem, kā jau vienmēr ne tas, ka par šo nav viedokļa -viņus brutāli slēdz no šīm sarunām laukā, viņiem tur nav vietas. Nevienu fucking neinteresē tavs viedoklis, sēdi istabā pie TV un runā par lietoto auto tirgu.
Un man kaut kā dīvaini bija tas, ka tagad, kopš esmu bez vīra, man ir parādījies blakus cilvēks, ar kuru mēs kopā pieņemam bērnu audzināšanas lēmumus un valda vienlīdzība, bet ir ļoti grūti salauzt retoriku, kas šos piecus gadus ir bijusi: "Es nolēmu ....". Šķiet dīvaini, ka man ir jākonsultējas ar kādu, pieņemot lēmumu, vai bērnu sūtīt baletā vai korī. Jo "normālā ģimenē" būtu tā - mamma nolēma, tēvs izpilda vai neizpilda, atkarībā no hierarhijas modeļa. vienlīdzība bērnu audzināšanā patiesībā nav viegli sasniedzama, tā pat šķiet nedabīga.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |