[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Janvāris 31., 2010 | |
|---|---|
| 23:46 [Link] |     Pa šo laiku esmu saņēmusies, spērusi drosmīgu soli un atklājusi patiesi, ko domāju, ko jūtu un ko vēlos no viņa. Klusums mani galināja nost. Un izrādās, esmu izvēlējusies īsto brīdi, lai dotu par sevi ziņu. Jo kā pats atzinās, ja es nebūtu todien devusi ziņu, tagad jau būtu par vēlu. Es gribu viņu, jo biežāk es viņu satieku, jo vairāk gribu. Un viņam ir tāpat. Tagad tikai nedaudz, nedaudz, lai tiek skaidrībā ar darba problēmām, sakārto attiecības ar dēlu un tad pienāks mana kārta. Viņš saka, ka tas notiks drīz. Ja jau tik ilgi esmu gaidījusi, varu pagaidīt arī vēl dažas nedēļas. Liels solis būs iepazīšanās ar dēlu. Baida man šis brīdis. Pat ļoti. Bet kaut kad jau tam bija jānotiek. Nekad nebija pat ienācis prātā, ka man būs jāuztraucās, kā iepatikties 15 gadīgam jaunietim, lai tiktu siltā vietiņā tēva azotē... Viņš saka, ka man būs jābūt viņam māte. Bet es nedomāju, ka spēšu būt tāda un vai viņam tas vispār ir vajadzīgs. Viņš ir gandrīz vai pieaudzis. Labākajā gadījumā es būšu laba draudzene... Man bail saskarties ar aukstu un iznīcinošo skatienu. Kas vēros, kritizēs un meklēs kļūdas, lai atspēkotu, ka es viņa tēvam neesmu piemērota. Esmu spēcīga, tikšu ar to galā. Galvenais ir dot laiku, lai sarod ar mani. Man pašai arī to vajadzēs. Turēšos novērošanas pozīcijā. Man pieredze ir 0 šajā jautājumā. Jātur īkšķis, ka viss notiks dabiski un bez sāpēm. Viņš atzīnās, ka sāk iemīlēties manī. Es pasmaidīju. Jo es to pateikšu tad, kad nebūs nekādu šaubu ēnas. Man viņš ir īpašs.. Tikai nedaudz baida tas, ka es skatos uz viņu kā uz draugu un tikai tad kā uz mīļāko... Es tiešām nemeklēju tēvu? Lai gan, kas gan viņš man par tēvu, ja es gribu viņu ar katru savu šūniņu... Jāievelk elpa un jāgaida, kad pienāks brīdis lielajam solim uz pārmaiņām... Es ticu, ka šoreiz būs savādāk... Es zinu, ka šoreiz būs viss pa īstam. Tam tā jābūt. (ir doma) |