|
virziens - pārmaiņas...
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are the 3 most recent journal entries recorded in the "ksenija888" journal:
|
23:46
[Link] |
Solis uz pārmaiņām...
Pa šo laiku esmu saņēmusies, spērusi drosmīgu soli un atklājusi patiesi, ko domāju, ko jūtu un ko vēlos no viņa. Klusums mani galināja nost. Un izrādās, esmu izvēlējusies īsto brīdi, lai dotu par sevi ziņu. Jo kā pats atzinās, ja es nebūtu todien devusi ziņu, tagad jau būtu par vēlu.
Es gribu viņu, jo biežāk es viņu satieku, jo vairāk gribu. Un viņam ir tāpat. Tagad tikai nedaudz, nedaudz, lai tiek skaidrībā ar darba problēmām, sakārto attiecības ar dēlu un tad pienāks mana kārta. Viņš saka, ka tas notiks drīz. Ja jau tik ilgi esmu gaidījusi, varu pagaidīt arī vēl dažas nedēļas.
Liels solis būs iepazīšanās ar dēlu. Baida man šis brīdis. Pat ļoti. Bet kaut kad jau tam bija jānotiek. Nekad nebija pat ienācis prātā, ka man būs jāuztraucās, kā iepatikties 15 gadīgam jaunietim, lai tiktu siltā vietiņā tēva azotē... Viņš saka, ka man būs jābūt viņam māte. Bet es nedomāju, ka spēšu būt tāda un vai viņam tas vispār ir vajadzīgs. Viņš ir gandrīz vai pieaudzis. Labākajā gadījumā es būšu laba draudzene...
Man bail saskarties ar aukstu un iznīcinošo skatienu. Kas vēros, kritizēs un meklēs kļūdas, lai atspēkotu, ka es viņa tēvam neesmu piemērota. Esmu spēcīga, tikšu ar to galā. Galvenais ir dot laiku, lai sarod ar mani. Man pašai arī to vajadzēs. Turēšos novērošanas pozīcijā. Man pieredze ir 0 šajā jautājumā. Jātur īkšķis, ka viss notiks dabiski un bez sāpēm.
Viņš atzīnās, ka sāk iemīlēties manī. Es pasmaidīju. Jo es to pateikšu tad, kad nebūs nekādu šaubu ēnas. Man viņš ir īpašs.. Tikai nedaudz baida tas, ka es skatos uz viņu kā uz draugu un tikai tad kā uz mīļāko... Es tiešām nemeklēju tēvu? Lai gan, kas gan viņš man par tēvu, ja es gribu viņu ar katru savu šūniņu...
Jāievelk elpa un jāgaida, kad pienāks brīdis lielajam solim uz pārmaiņām... Es ticu, ka šoreiz būs savādāk... Es zinu, ka šoreiz būs viss pa īstam. Tam tā jābūt.
|
|
23:43
[Link] |
Ziņa....
Nevaru saprast, vai tas ir normāli, ka gribas visu laiku dot par sevi ziņu.
Gribas saņemt sms, kaut vai ar muļķīgu tekstu, gribas, lai piezvana un pajautā, kā iet. Tas pašā sākumā bija. Sajūta bija super. Tu esi kādam vajadzīgs, par Tevi kāds domā šajā brīdī.
Bet nu jau vairāk kā mēnesi ir klusums. Gaidu vienu dienu, gaidu otru... Pati aizsūtu sms, dažreiz pat nesagaidot otro dienu. Es domāju par viņu. Un gribu, lai viņš to zin. Gribu, lai viņš arī domā un izrāda to. Egoisms.. Kur nu bez tā!
Visu laiku sev atgādinu, ka jābūt pacietīgai. Pienāks arī brīdis, kad viņam priekš manis atliks laiks. Bet vājuma brīžos gribas vienkārši padoties. Kļūstu spēcīga tikai tad, kad esmu runājusi ar viņu, satikusi viņu...
Es gribu ar viņu nopietnas, ilgstošas, pat mūžīgas attiecības. Bet māc šaubas, vai vispār tas ir iespējams. Viņam ir 40, bet vēl joprojām viņam nav izdevies nokārtot savu dzīvi...
Es gribu viņam iekliegt sejā- mīli mani, dievini mani... Gribu izjust šīs visas spēcīgās emocijas un pēc tam sajust mierīgo harmoniju starp mums, ar apziņu, ka Tev blakus ir kaut kas mūžīgs, tīrs un tiešām no sirds. Bet kad skatos viņam acīs, saskrien dūša papēžos. Spēju vien gurdi pasmaidīt, paraustīt plecus un nopīkstēt- es nezinu...
Dusmas uz sevi, dusmas uz viņu un dusmas, ka liktenis atkal piespēlējis ne vienkāršāko variantu. Varbūt tās nav dusmas, bet vienkārši vilšanās un nogurums.
Man kļūst bail... Jo lielāks ir šis klusums un NEKĀ pozīcija, jo biežāk es sevi pieķeru pie domas, ka viņš sāk izgaizt no manas atmiņas, jūtas atslābt... Ja tas notiek ar mani, tas droši vien notiek ar viņu... Bet man tik ļoti negribas, lai viss pagaist... NEgribu...
|
|
21:35
[Link] |
Jauns gads- jaunas apņemšanās...
Jauns gads- jaunas apņemšanās...
Šī gada mērķis ir ģimene. Pēc tās es esmu visvairāk noilgojusies.
Es kādreiz neticēju, ka spēju veidot ģimeni. Tagad arī neesmu pārliecināta, ka to spēšu, bet griba ir liela.
Neesmu domājusi, kāpēc es to vēlos:
- sabiedrības spiediens
- laiks iet uz priekšu un kaut kāda pienākuma sajūta
- ir apnikusi šī vientulības un nepiederības sajutūta
- vienkārši iegriba....
Tas pat nav svarīgi, kāpēc es to gribu, bet gribu....
Gribas kaut ko pašai savu, kaut ko īpašu, kaut ko tuvu un svarīgākais, lai neesmu viena. Ne jau fiziski, bet dvēseliski...
Smagais svētku laiks ir beidzies. Varu noņemt dežūrsmaidiņu no lūpām. Izvēdināt galvu un apņemšanos sākt piepildīt. Svarīgākais ir, lai liktenis ir manā pusē. Nav jēgas cīnīties pret sienu.
Dvēselei tuvs cilvēks ir atrasts. Tikai tagad jāsagaida, kad šim cilvēkam atradīsies laiks priekš manis, lai varam sākt veidot to, ko abi tik ļoti vēlamies... Kamēr gaidīšu, pilnveidošu sevi... Atsākšu iet uz sporta klubu, vajadzētu pilnveidot savus vaļaspriekus, vajadzētu arī sakārtot savu iekšejo pasauli.
Zinu, ka ir vērts... Es to jūtu ar katru savu šūniņu... Šaubu ēna izgaisīs, es zinu, es ticu...
|
|