virziens - pārmaiņas... - Ziņa....
Janvāris 3., 2010
23:43

[Link]

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ziņa....
Nevaru saprast, vai tas ir normāli, ka gribas visu laiku dot par sevi ziņu.
Gribas saņemt sms, kaut vai ar muļķīgu tekstu, gribas, lai piezvana un pajautā, kā iet. Tas pašā sākumā bija. Sajūta bija super. Tu esi kādam vajadzīgs, par Tevi kāds domā šajā brīdī.
Bet nu jau vairāk kā mēnesi ir klusums. Gaidu vienu dienu, gaidu otru... Pati aizsūtu sms, dažreiz pat nesagaidot otro dienu. Es domāju par viņu. Un gribu, lai viņš to zin. Gribu, lai viņš arī domā un izrāda to. Egoisms.. Kur nu bez tā!
Visu laiku sev atgādinu, ka jābūt pacietīgai. Pienāks arī brīdis, kad viņam priekš manis atliks laiks. Bet vājuma brīžos gribas vienkārši padoties. Kļūstu spēcīga tikai tad, kad esmu runājusi ar viņu, satikusi viņu...
Es gribu ar viņu nopietnas, ilgstošas, pat mūžīgas attiecības. Bet māc šaubas, vai vispār tas ir iespējams. Viņam ir 40, bet vēl joprojām viņam nav izdevies nokārtot savu dzīvi...
Es gribu viņam iekliegt sejā- mīli mani, dievini mani... Gribu izjust šīs visas spēcīgās emocijas un pēc tam sajust mierīgo harmoniju starp mums, ar apziņu, ka Tev blakus ir kaut kas mūžīgs, tīrs un tiešām no sirds. Bet kad skatos viņam acīs, saskrien dūša papēžos. Spēju vien gurdi pasmaidīt, paraustīt plecus un nopīkstēt- es nezinu...
Dusmas uz sevi, dusmas uz viņu un dusmas, ka liktenis atkal piespēlējis ne vienkāršāko variantu. Varbūt tās nav dusmas, bet vienkārši vilšanās un nogurums.

Man kļūst bail... Jo lielāks ir šis klusums un NEKĀ pozīcija, jo biežāk es sevi pieķeru pie domas, ka viņš sāk izgaizt no manas atmiņas, jūtas atslābt... Ja tas notiek ar mani, tas droši vien notiek ar viņu... Bet man tik ļoti negribas, lai viss pagaist... NEgribu...

(ir doma)

Powered by Sviesta Ciba