Kosmiskā vientulība III
« previous entry | next entry »
Aug. 18th, 2003 | 12:31 pm
Vairāk, arvein vairāk sporta un izpriecu, , lai cilvēks vienmēr atrastos barā un viņam nebūtu laika, kad domāt. Organizējiet un organizējiet, superorganizējiet supersportu. Grāmatās vairāk karikatūru. Vairāk filmu. (Vairāk emuāru internetā.) Prātam barības mazāk un mazāk. Urdoša nepacietība. Šosejas pilnas ar cilvēkiem - ātrāk, tikai ātrāk, vienalga uz kurieni. Benzīna bēgļi. Pilsētas pārvēršas moteļos, cilvēki - klaidņu ordās, kuras kā jūras paisums un bēgums veļas turpu un atpakaļ - šodien nakšņo tur, kur vakar mēs, bet kur aizvakar nakšņojāt jūs.
(..) Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi ka ūdens piles, tad tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. (..)
Nav viegli tikt vaļā no savādniekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģimenes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cenšas dot skola. Tieši tādeļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no šūpuļa. (..)
Cik daudz gadu pagājis... Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kopš tā laika... (..) Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļojuši mūsu televīzijas pārraidēs! Kristus ir viens no "radiniekiem". Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā mēs esam to apģērbuši vai, pareizak sakot, - izģērbuši? Nu tas ir īsts cukurgailīts, turklāt vēl netieši reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.
Un tad viņš bija viena vienīga lākts, lēkājošs, griezīgi spiedzošs manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojoša uguns bumba, kad Montegs izšāva uz viņu nepārtrauktu šķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds šņāciens, it kā uz nokaitētas plītsnokristu milzīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina gliemeža būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu čūkstienu pārvērstos dzeltenās putās.
Acu priekšā viņš redzēja tūkstošiem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījāš ārā no savam apgaismotajām alām un vēroja pagalmus, ielas un debesis, - pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingušajiem vaibstiem.
Bet viņš jau bija sasniedzis upi.
Rejs Bredberijs 451 grāds pēc Fārenheita (1968), grāmata par nākotni. Tālu nākotni.
(..) Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi ka ūdens piles, tad tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. (..)
Nav viegli tikt vaļā no savādniekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģimenes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cenšas dot skola. Tieši tādeļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no šūpuļa. (..)
Cik daudz gadu pagājis... Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kopš tā laika... (..) Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļojuši mūsu televīzijas pārraidēs! Kristus ir viens no "radiniekiem". Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā mēs esam to apģērbuši vai, pareizak sakot, - izģērbuši? Nu tas ir īsts cukurgailīts, turklāt vēl netieši reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.
Un tad viņš bija viena vienīga lākts, lēkājošs, griezīgi spiedzošs manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojoša uguns bumba, kad Montegs izšāva uz viņu nepārtrauktu šķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds šņāciens, it kā uz nokaitētas plītsnokristu milzīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina gliemeža būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu čūkstienu pārvērstos dzeltenās putās.
Acu priekšā viņš redzēja tūkstošiem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījāš ārā no savam apgaismotajām alām un vēroja pagalmus, ielas un debesis, - pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingušajiem vaibstiem.
Bet viņš jau bija sasniedzis upi.
Rejs Bredberijs 451 grāds pēc Fārenheita (1968), grāmata par nākotni. Tālu nākotni.
(no subject)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kruts
date: Jan. 13th, 2011 - 12:52 pm
Link
Reply | Parent