Kreatīvs: Lielā Depresija
Nov. 26th, 2010 | 03:02 pm
From:: kruts
Weenie the Puke, jeb Vīnijs Pjūks
Parodija par parodiju = oriģināldarbs.
(Visi stāsta varoņi un notikumi ir nospiesti no citiem, daudz labākiem stāstiem. Jebkāda līdzība ar kaut ko citur lasītu vienīgi liecina par autora iztēles trūkumu.)
Laikam jau I daļa – Lielā Depresija
Bams-params... Params-params... Kāds dauzījās pie durvīm. Starp bams-params un params-params bija vairāku sekunžu pauze. Tās iemesls bija Sivna mazais augumiņš. Sivns tiešām nebija no tiem brangākajiem tēvaiņiem, lai neteiktu vairāk. Tāpēc arī viņam sagādāja lielas grūtības aizsniegt speciāli ierīkoto pleķīti uz durvīm, kas bija atzīmēts ar uzrakstu „Klauvēt šeit”. Speciāli ierīkots šis pleķītis bija Sivna un viņa izmēru dēļ. Vīnijs to bija novietojis tieši tik augstu, lai vienīgais veids, kā Sivns to varētu aizsniegt, būtu ieskrienoties un palecoties, tādējādi lielā ātrumā atsitoties pret šo speciāli ierīkoto pleķīti, un pēc tam noveļoties zemē. Tāpēc pagāja kāds brītiņš, kamēr Sivns atkal varēja uztrausties kājās un pieklauvēt vēlreiz.
Bams-params... Vīnijs mēdza teikt, ka šādas darbības radītā skaņa ir pilnīgi pietiekama, lai informētu par Sivna ierašanos. Domu, ka tas varētu atturēt Sivnu no pašas ierašanās, Vīnijs bija jau sen atmetis. Patiesībā, apziņa, ka Sivns ir tikko kā ietriecies cietajās koka durvīs un novēlies zemē bija Vīnija vienīgais iepriecinājums, kas spēja kaut nedaudz mīkstināt sagaidāmās galvassāpes katru reizi, kad ieradās Sivns.
Params-params... Tomēr šoreiz šī skaņa, acīmredzot, nebija pietiekama. Sivns vēl kādas / pāris reizes veica ieskrējienu ar palēcienu, atsitienu un nokritienu, bet, kad tas vēl joprojām neizraisīja nekādu reakciju, viņš nolēma ķerties pie radikālākiem paņēmieniem. Atvēris durvis pats, viņš ieraudzīja ierasto skatu – nospeķotas glāzes uz galda, tukšas un pustukšas pudeles zem galda, pāris burciņas pilnas ar salātu un pelējuma maisījumu, vēl nospeķotas pudeles (jo glāzes jau bija beigušās un tāpēc vajadzēja dzert no pudelēm), kādas pāris krustvārdu mīklu avīzes, porno žurnālus un vēl daudzus citus krāmus, izsvaidītus pa istabiņu.
Uz gultas kails nomodā gulēja Vīnijs Pjūks. Sivns kāri paskatījās uz savu cīņu biedru. Uzreiz varēja pateikt, kāpēc viņu dēvēja par Vīniju. Viss it kā šķita tik pierasts – videokasetes un diski bez vāciņiem ar izteiksmīgiem X burtiņiem mētājās blakus gultai. Kaut kur tālāk gulēja atplēsta slapjo salvešu paciņa. Salvetes jau bija parastas, tikai abiem patika tās saukt par slapjajām. Tomēr šoreiz kaut kas bija citādāks. Sivns nespēja īsti saprast kas tieši, bet viņam šķita, ka Pjūka acīs ir tāda kā nolemtība, tāda kā depresija...
– Ejam pist vardes! – entuziasma pārņemts nokvieca Sivns. Vardes Sivnam patika iet pist. Tādās reizēs viņi parasti paņēma katrs pa 6-pakai alus un devās uz purvu. Pjūkam allažiņ bija kāds jautrs stāstiņš padomā. Un visbiežāk viņi vardes nevarēja atrast, tāpēc arī Sivnam tika kāds prieciņš. Vīnijs parasti šo ierosinājumu uzņēma ar prieku, taču šoreiz tas viņa vienaldzīgajā sejā neatstāja absolūti nekādas pēdas.
"Khmmzzz..." sāka prātot Sivns, apsvērdams, ko darīt. "Tas varētu būt jautri!" Viņš lēnām piegāja klāt Vīnijam un noteica – Un Tu tur tagad tā gulēsi un tēlosi beigtu, un cerēsi, ka es palaidīšu garām šādu izdevību? – To teicis viņš paņēma tukšu alus pudeli un trieca to pret Vīnija pieri. Trieciena laikā caur Sivna mazajām smadzenēm traucās divējādas domas, kas jaucās savā starpā un nedeva viņam mieru. Vai nu tā ir gluži labi? Tas taču tomēr ir Pjūks – tas pats Pjūks, kas tik daudzas reizes bija viņu izglābis! Nu bet tas arī ir tas pats Pjūks, kas tik bieži ir par Sivnu smējies un pazemojis viņu! Kurš cits vēl tik daudz reižu ir izjokojis Sivnu ar veco joku „kaktuss pakaļā”? Nu labi, varbūt vēl Sivna tēvs, lai viņam vieglas smiltis, bet tomēr!.. Vēl tagad Sivnam dažkārt sāpēja dupsītis tualetē, kad viņš nokārtojās, vai arī dušā, kad nokrita ziepes. Un Sivns nolēma reizi par visām reizēm atmaksāt. Ne velti viņš bija izlasījis grāmatu Tu viņam esi tukša vieta... divas reizes. Un šādu iespēju nedrīkstēja laist garām.
– Brakš!.. – pudele sašķīda druskās pret Pjūka pieri. Sivns sastinga. Viņu pārņēma dīvaina sajūta. Tā viņš jutās pirmo reizi dzīvē. TIK LABI! Viņš pasmaidīja un noelsās. Pjūks bija vienmēr uzjautrinājies par kaisli, ar kādu Sivns skatījās sadistiskos porno un spalgajā balstiņā kliedza: „Drāz to kuci dupā!” Ikdienā taču Sivns bija tik ne-agresīvs. Tagad pirmo reizi mūžā Sivns izjuta kā tas ir – pašam izgāzt dusmas. Un sajūta bija laba.
Sivns pamanīja arī, ka viņa ķermeņa formas sāk mainīties. Tik uzbudināts viņš nebija bijis sen. Laikam kopš gadījuma, kad vienīgo reizi bija piedzirdījis Pūci, kamēr Pjūka nebija tuvumā, un pierunājis viņu atsūkāt (lasi: atknābāt - aut. piezīme). Viņš kairi paskatījās uz Vīnija ausi un sāka raust nost bikšeles, lēnām tuvojoties tai.
– Ij nemaz nedomā par to, kverpli! – viņu iztraucēja Pjūka balss. Sivns attapās un, aiz pārsteiguma paklupis, novēlās zemē. Pjūks lēnām uztrausās sēdus, un viņa skatam pavērās Sivns, kurš kārpījās pa zemi, satraukti un neveikli cenzdamies uzstīvēt atpakaļ savas bikšeles, kas protams nekādi nepadevās. – Un vardes pist arī šodien neiesim, – strikti noteica Vīnijs.
– Nu bet tad vismaz aizejam līdz Pūcei. Es vakar lūrēju pa viņas logu, viņa ir nopirkusi jaunu lateksa apakšveļu, un Tu jau zini viņas vājību uz grādīgo un spēcīgiem vīriešiem! – ierosināja Sivns.
"Ah tad spēcīgiem vīriešiem? Un kāds tad tev ar viņiem ir sakars?" nodomāja Vīnijs, bet noteica tikai: – Negribu un viss! Man ir depresija! – Patiesībā viņam bija nevis depresija, bet krietnas paģiras. Galva bija smaga kā spainis, un likās, ka tūlīt tas šķidrums, kas iekšā, sāks tecēt pāri pār malu. Bet dīvainākais bija tas, ka Pjūks tā arī nespēja atcerēties, kas šīs paģiras būtu izraisījis. Tāpēc tik pat labi tā varēja būt arī vienkārši depresija.
– Nu labi. Bet tad vismaz apciemojam Trusīti. Zinu, ka viņš ir birokrāts, turklāt vēl atbalsta Šleseru, – Sivns noskurinājās – bet viņš ir turīgs un nekad neatsaka ciemiņiem pa kādai glāzītei Burgundieša vai Skota. –
Nedz Burgundietis, nedz Skots Vīnijam pašlaik īsti neinteresēja. – Ah tad Burgundieti sagribējās? Jeb vai tomēr Trusīša māsasmeitas, kas tagad akurāt pie viņa ciemojas? – nicīgi noteica Pjūks, vērodams kā Sivns nosarkst. Pašam Vīnijam jau arī nebūtu nekas pretī satikt Trusīša māsasmeitu, kurai nesen apritēja apaļi 13 gadiņi. Cik daudz pūļu Pjūks bija ielicis viņā: visas tās konfektes, ko labais tēvocis viņai bija nesis, visas tās reizes, kad pārgulējis ar Trusīša māsu (un ja Jūs, dārgo lasītāj, būtu viņu redzējis, Jūs saprastu par ko ir runa), lai tik vēl kādreiz tiktu aicināts ciemos, un visas tās reizes, kad bija Trusīša māsasmeitu turējis klēpī, bet bija tomēr noturējies. Viņš zināja, ka gan jau viņa centieni kaut kad atmaksāsies, un viņš būs pirmais, kas viņu ne tikai paturēs klēpītī, bet arī paturēs savējo viņas klēpītī.
Vīnija sejā iezagās smaids. Varbūt šodien būtu īstā reize? Depresiju viņš varētu arī pārvarēt, un ja Sivns nāktu līdzi, viņš varētu novērst Trusīša uzmanību ar kādu politnekorektu disputu. Pjūks atteica: – Labi, ejam! – piecēlās, izkāpa no gultas un uzreiz tur pat arī nokrita uz zemes. Depresija tomēr nav nieka lieta!
Parodija par parodiju = oriģināldarbs.
(Visi stāsta varoņi un notikumi ir nospiesti no citiem, daudz labākiem stāstiem. Jebkāda līdzība ar kaut ko citur lasītu vienīgi liecina par autora iztēles trūkumu.)
Laikam jau I daļa – Lielā Depresija
Bams-params... Params-params... Kāds dauzījās pie durvīm. Starp bams-params un params-params bija vairāku sekunžu pauze. Tās iemesls bija Sivna mazais augumiņš. Sivns tiešām nebija no tiem brangākajiem tēvaiņiem, lai neteiktu vairāk. Tāpēc arī viņam sagādāja lielas grūtības aizsniegt speciāli ierīkoto pleķīti uz durvīm, kas bija atzīmēts ar uzrakstu „Klauvēt šeit”. Speciāli ierīkots šis pleķītis bija Sivna un viņa izmēru dēļ. Vīnijs to bija novietojis tieši tik augstu, lai vienīgais veids, kā Sivns to varētu aizsniegt, būtu ieskrienoties un palecoties, tādējādi lielā ātrumā atsitoties pret šo speciāli ierīkoto pleķīti, un pēc tam noveļoties zemē. Tāpēc pagāja kāds brītiņš, kamēr Sivns atkal varēja uztrausties kājās un pieklauvēt vēlreiz.
Bams-params... Vīnijs mēdza teikt, ka šādas darbības radītā skaņa ir pilnīgi pietiekama, lai informētu par Sivna ierašanos. Domu, ka tas varētu atturēt Sivnu no pašas ierašanās, Vīnijs bija jau sen atmetis. Patiesībā, apziņa, ka Sivns ir tikko kā ietriecies cietajās koka durvīs un novēlies zemē bija Vīnija vienīgais iepriecinājums, kas spēja kaut nedaudz mīkstināt sagaidāmās galvassāpes katru reizi, kad ieradās Sivns.
Params-params... Tomēr šoreiz šī skaņa, acīmredzot, nebija pietiekama. Sivns vēl kādas / pāris reizes veica ieskrējienu ar palēcienu, atsitienu un nokritienu, bet, kad tas vēl joprojām neizraisīja nekādu reakciju, viņš nolēma ķerties pie radikālākiem paņēmieniem. Atvēris durvis pats, viņš ieraudzīja ierasto skatu – nospeķotas glāzes uz galda, tukšas un pustukšas pudeles zem galda, pāris burciņas pilnas ar salātu un pelējuma maisījumu, vēl nospeķotas pudeles (jo glāzes jau bija beigušās un tāpēc vajadzēja dzert no pudelēm), kādas pāris krustvārdu mīklu avīzes, porno žurnālus un vēl daudzus citus krāmus, izsvaidītus pa istabiņu.
Uz gultas kails nomodā gulēja Vīnijs Pjūks. Sivns kāri paskatījās uz savu cīņu biedru. Uzreiz varēja pateikt, kāpēc viņu dēvēja par Vīniju. Viss it kā šķita tik pierasts – videokasetes un diski bez vāciņiem ar izteiksmīgiem X burtiņiem mētājās blakus gultai. Kaut kur tālāk gulēja atplēsta slapjo salvešu paciņa. Salvetes jau bija parastas, tikai abiem patika tās saukt par slapjajām. Tomēr šoreiz kaut kas bija citādāks. Sivns nespēja īsti saprast kas tieši, bet viņam šķita, ka Pjūka acīs ir tāda kā nolemtība, tāda kā depresija...
– Ejam pist vardes! – entuziasma pārņemts nokvieca Sivns. Vardes Sivnam patika iet pist. Tādās reizēs viņi parasti paņēma katrs pa 6-pakai alus un devās uz purvu. Pjūkam allažiņ bija kāds jautrs stāstiņš padomā. Un visbiežāk viņi vardes nevarēja atrast, tāpēc arī Sivnam tika kāds prieciņš. Vīnijs parasti šo ierosinājumu uzņēma ar prieku, taču šoreiz tas viņa vienaldzīgajā sejā neatstāja absolūti nekādas pēdas.
"Khmmzzz..." sāka prātot Sivns, apsvērdams, ko darīt. "Tas varētu būt jautri!" Viņš lēnām piegāja klāt Vīnijam un noteica – Un Tu tur tagad tā gulēsi un tēlosi beigtu, un cerēsi, ka es palaidīšu garām šādu izdevību? – To teicis viņš paņēma tukšu alus pudeli un trieca to pret Vīnija pieri. Trieciena laikā caur Sivna mazajām smadzenēm traucās divējādas domas, kas jaucās savā starpā un nedeva viņam mieru. Vai nu tā ir gluži labi? Tas taču tomēr ir Pjūks – tas pats Pjūks, kas tik daudzas reizes bija viņu izglābis! Nu bet tas arī ir tas pats Pjūks, kas tik bieži ir par Sivnu smējies un pazemojis viņu! Kurš cits vēl tik daudz reižu ir izjokojis Sivnu ar veco joku „kaktuss pakaļā”? Nu labi, varbūt vēl Sivna tēvs, lai viņam vieglas smiltis, bet tomēr!.. Vēl tagad Sivnam dažkārt sāpēja dupsītis tualetē, kad viņš nokārtojās, vai arī dušā, kad nokrita ziepes. Un Sivns nolēma reizi par visām reizēm atmaksāt. Ne velti viņš bija izlasījis grāmatu Tu viņam esi tukša vieta... divas reizes. Un šādu iespēju nedrīkstēja laist garām.
– Brakš!.. – pudele sašķīda druskās pret Pjūka pieri. Sivns sastinga. Viņu pārņēma dīvaina sajūta. Tā viņš jutās pirmo reizi dzīvē. TIK LABI! Viņš pasmaidīja un noelsās. Pjūks bija vienmēr uzjautrinājies par kaisli, ar kādu Sivns skatījās sadistiskos porno un spalgajā balstiņā kliedza: „Drāz to kuci dupā!” Ikdienā taču Sivns bija tik ne-agresīvs. Tagad pirmo reizi mūžā Sivns izjuta kā tas ir – pašam izgāzt dusmas. Un sajūta bija laba.
Sivns pamanīja arī, ka viņa ķermeņa formas sāk mainīties. Tik uzbudināts viņš nebija bijis sen. Laikam kopš gadījuma, kad vienīgo reizi bija piedzirdījis Pūci, kamēr Pjūka nebija tuvumā, un pierunājis viņu atsūkāt (lasi: atknābāt - aut. piezīme). Viņš kairi paskatījās uz Vīnija ausi un sāka raust nost bikšeles, lēnām tuvojoties tai.
– Ij nemaz nedomā par to, kverpli! – viņu iztraucēja Pjūka balss. Sivns attapās un, aiz pārsteiguma paklupis, novēlās zemē. Pjūks lēnām uztrausās sēdus, un viņa skatam pavērās Sivns, kurš kārpījās pa zemi, satraukti un neveikli cenzdamies uzstīvēt atpakaļ savas bikšeles, kas protams nekādi nepadevās. – Un vardes pist arī šodien neiesim, – strikti noteica Vīnijs.
– Nu bet tad vismaz aizejam līdz Pūcei. Es vakar lūrēju pa viņas logu, viņa ir nopirkusi jaunu lateksa apakšveļu, un Tu jau zini viņas vājību uz grādīgo un spēcīgiem vīriešiem! – ierosināja Sivns.
"Ah tad spēcīgiem vīriešiem? Un kāds tad tev ar viņiem ir sakars?" nodomāja Vīnijs, bet noteica tikai: – Negribu un viss! Man ir depresija! – Patiesībā viņam bija nevis depresija, bet krietnas paģiras. Galva bija smaga kā spainis, un likās, ka tūlīt tas šķidrums, kas iekšā, sāks tecēt pāri pār malu. Bet dīvainākais bija tas, ka Pjūks tā arī nespēja atcerēties, kas šīs paģiras būtu izraisījis. Tāpēc tik pat labi tā varēja būt arī vienkārši depresija.
– Nu labi. Bet tad vismaz apciemojam Trusīti. Zinu, ka viņš ir birokrāts, turklāt vēl atbalsta Šleseru, – Sivns noskurinājās – bet viņš ir turīgs un nekad neatsaka ciemiņiem pa kādai glāzītei Burgundieša vai Skota. –
Nedz Burgundietis, nedz Skots Vīnijam pašlaik īsti neinteresēja. – Ah tad Burgundieti sagribējās? Jeb vai tomēr Trusīša māsasmeitas, kas tagad akurāt pie viņa ciemojas? – nicīgi noteica Pjūks, vērodams kā Sivns nosarkst. Pašam Vīnijam jau arī nebūtu nekas pretī satikt Trusīša māsasmeitu, kurai nesen apritēja apaļi 13 gadiņi. Cik daudz pūļu Pjūks bija ielicis viņā: visas tās konfektes, ko labais tēvocis viņai bija nesis, visas tās reizes, kad pārgulējis ar Trusīša māsu (un ja Jūs, dārgo lasītāj, būtu viņu redzējis, Jūs saprastu par ko ir runa), lai tik vēl kādreiz tiktu aicināts ciemos, un visas tās reizes, kad bija Trusīša māsasmeitu turējis klēpī, bet bija tomēr noturējies. Viņš zināja, ka gan jau viņa centieni kaut kad atmaksāsies, un viņš būs pirmais, kas viņu ne tikai paturēs klēpītī, bet arī paturēs savējo viņas klēpītī.
Vīnija sejā iezagās smaids. Varbūt šodien būtu īstā reize? Depresiju viņš varētu arī pārvarēt, un ja Sivns nāktu līdzi, viņš varētu novērst Trusīša uzmanību ar kādu politnekorektu disputu. Pjūks atteica: – Labi, ejam! – piecēlās, izkāpa no gultas un uzreiz tur pat arī nokrita uz zemes. Depresija tomēr nav nieka lieta!