(no subject)
Jun. 17th, 2009 | 11:06 am
Tādēļ iespējams, ka tuvākajos mēnešos svarīgākā tēma ir, kā sabiedrība "iekšpusē" pārdzīvo šo laiku. Mēģināšu paskaidrot savas bažas. Daudz tiek piesaukts "sociālais sprādziens", "sociālie nemieri" utt. Kamēr runa ir par streikiem vai pat kādu jestrāku rīcību, tikmēr nebūtu par ko raizēties. Tas, ko vajadzētu novērst, ir situācija, kad cilvēki, kuri ir izsmēluši niknumu pret politiķiem, sāk meklēt vainīgos citās sociālajās grupās. Piemēram, būtu briesmīgi, ja ar saukli "jūsu, maitas birokrāti, dēļ mums samazina algas", viena sabiedrības daļa sāktu demolēt valsts iestādes. Ja cietīs Saeimas vai valdības ēka, tas nav nekāds "sociālais sprādziens" – "sociālais sprādziens" ir situācija, kad cilvēki sāk "grauzties" savā starpā. Ja kādam politiķim iemetīs ar olu vai izdemolēs auto, tie nav “sociālie nemieri", man personīgi par to galva nesāp. Sociālo nemieru risks ir tad, ja mēs sākam rieties savā starpā. Lai valdība funkcionē savā nodabā – sabiedrībai par to arvien vairāk būs nospļauties. Sabiedrībai ir citi uzdevumi: nenaidoties. Nekliegsim uz pārdevēju, kurai samazināta alga, un kura mūs strupi apkalpo veikalā. Nejautāsim policistam, kurš stāv pie valdības ēkas, “vai viņš ir ar tautu, vai sargā tos riebekļus". Nemēģināsim salīdzināt, kura darbs vairāk vajadzīgs – zemnieka, zinātnieka vai vides inspektora – un kuram attiecīgi “jāgriež" mazāk. Runa ir par ierindas pilsoņu lielāku savstarpēju iecietību. Man nav tādas dzīves pieredzes un vēl jo mazāk tiesību, lai izteiktos, kā tā veicināma, tomēr man šķiet, ka tā – paralēli apziņai, ka varam paļauties tikai uz sevi, nevis valsti, būs ļoti būtiska tuvākā gada laikā.