(no subject)
Oct. 26th, 2005 | 05:31 pm
Vienmēr esmu centies runāt (vai pukstēt, vai, tagad jau jāsaka, klabēt) pareizā latviešu valodā. Un lielāko ties tas ir arī izdevies. Tomēr ir viens vaŗds, no kura netieku vaļā - bļadj. It īpaši kad esmu dusmīgs vai lamājos. Parasti tas tiek lietots bez nekādas konkrētas nozīmes, kā tāds izsauksmes vārds (nejaukt ar uzrunu).
Piemēram: kur ir manas zeķes, bļadj?
Jādara kaut kas lietas labā.
Piemēram: kur ir manas zeķes, bļadj?
Jādara kaut kas lietas labā.