Vienīgais Labais - March 7th, 2004

Šodien spēlējām futbolu zolitūdē. Pret vietējo komandu. Loģiski, ka fanu atbasts viņiem. Laukumā bija netīra cīņa, loģiski, ka mēs uz to atbildējām, loģiski, ka tribīnēm tas nepatika. Bet pēc spēles sākās teātris. Pēkšņi mūsu ģērbtuvē izdziest gaisma. Vai arī kāds dauza pa durvīm. Ā, spēli uzvarējām, tur jau tā problēma.

Un labākais beigās, kad dzirdi, ka mute, kas knapi šļupst, tev nopakaļ sauc kaut kādus apvainojumus sliktā krievu valodā. Vai arī bariņš ņirdzošu tipu sporta biksēs un melnās kurpēs aizšķērso ceļu. Puiši jau bija salasījušies mūs pavadīt. Mēs lēnām iekāpām mašīnās un aizbraucām. Stienis. Sliktie mēs - izjaucām sestdienas vakara izpriecas.

Redzot šādus subjektus (cilvēkus?) pārņem tikai un vienīgi nicinājums. Pagājšreiz ar vienu nesaistītu komandu dalījām dušu. Ak, kas par humoru! Viens norēcas pa visu telpu, un pārējie rēc līdzi. Viņi nemāk pat sarunāties. Viņi kliedz viens uz otru. Intelekts - tāda nav.

Šinī gadījumā es nekritizēju krievus. Noteikti tādus var atrast arī latviešus. Urlas.

Labi, watt, esi iekārtojies! Kļuvis par narkodīleri.