reizēm tu satiec kādu cilvēku, kurā atklāj arvien vairāk un vairāk līdzības ar sevi. tas var būt visai šausminoši. sākot ar mīļākajām krāsām, ēdieniem, cd, rīcību, jokiem, attieksmēm un spējām apraudāties. beidzot ar nezin ko. un tas cilvēks man ļoti patīk, tāpēc, ka viņš kautrējas. mulst. sarkst. un viņš smaida vienmēr tā īsti. viņš dzer kvasu kopā ar mani. viņš mani aicina pusdienās un saka, ka gribas parunāt tieši ar mani. un tad, kad viņš tā ir pateicis, mēs ilgi neko nerunājam, klusu priecājamies. tad cilvēks jautā. pilnīgās muļķības. un es stāstu pilnīgās muļķības. bet mēs atklājam vislaik vēsturiski nozīmīgus un tālākajā sarunā svarīgu lomu spēlējošus faktus. ir vienkārši tā, ka ļoti gribas iedraudzēties.

Reizēm tādi līdzinieki kļūst par maniem draugiem, reizēm atkal nē. bet zinies, to kļūšanu par manējiem nosaka nevis tas, cik ļoti daudz kas ir kopīgs, bet gan cik ļoti atšķirīgs ir atšķirīgais. to es tikai nesen sapratu. to es tikai tāpatās pierakstīju lai ir arī darvas pilieniņš medus mucā, kā teiktu visu cienītā savaistaba par mani. </span>