Es izvēlos sevi 

ceturtdien, 26.03.2009 @1:47 am | Amnestija un Objektivitāte

Ja es guļu, tad nesēžu, ja sēžu, tad nestāvu.. Katrā brīdi var atrasties tikai vienā pozā, tas ir skaidrs. Bet, ja es stāvu, tad es zinu, ka varu apsēsties, ja guļu (būdams vesels), tad zinu, ka varu piecelties.. Citiem vārdiem sakot, man ir iespēja ieņemt citu pozu, ir zināma tās varbūtība. Es varu nostāties arī uz galvas, ja man iegribas. Visu manu iespējamo pozu virkni, matemātiķis nosauktu par mana ķermeņa “brīvības pakāpju telpu”. Tieši tāpat katrā brīdi mēs atrodamies kādā vienā noteiktā psihiskā stāvoklī. Bet psihei tas brīvības telpā katrā brīdi ir citas iespējas. Jums riedams metas virsū suns. Jums ir vismaz trīs iespējamie reakcijas veidi: mesties bēgt, sagaidīt suni agresīvi vai palikt pasīvam. Pieņemsim, ka jūsu rīcība atbilst pirmajai iespējai, ka jūs izbijāties un sākāt skriet, suns jūs panāca un ieķērās kājā, jūs sajutāt asas sāpes’.. Šai brīdi bailes viegli var pārvērsties dusmās, un tad līdz nullei samazinas pasivitātes iespēja, kura jau pašā sākumā bija vismazāk ticama.. Taču reakcija ir impulsīva, stāvokļa izvēli veica zemapziņa, bet jūs bijāt tikai tās “gribas” automātiskais izpildītājs. Iedomāsimies citu situācijas variantu. Jūs esat jauns cilvēks, jums līdzās ir meitene, kurā jūs esat kaislīgi iemīlējušies. Nolādētais suns atkala uzbrūk, un atkal jūs pirmajā mirklī gribat bēgt, taču nākamajā mirklī aptverat: “Šeit ir viņa!” Un, protams, jūs tulīt pat kļūstat apņēmīgs un sākat aktīvi rīkoties. Jūs pat nemanijāt, ka notika pašiedvesma, tomēr tā notika! To varētu saukt arī par iedvesmu: drosmi jums iedvesa draudzenes klātbūtne, taču tās būtību nemaina. Pašiedvesma ir spēks, kas darbojas psihes brīvības telpā. Tā neko no nekā neņem, tikai palielina viena stāvokļa varbūtī uz cita stāvokļa rēķina. Tā ir iekšējo nozīmību pārdalīšana. Tā jūs varat izvēlēties pats sevi! To reti dara apzināti. Un tas ir savā ziņā pareizi.