Līdz ‘šim’, man..
pirmdien, 19.01.2009 @3:50 am | Amnestija un Objektivitāte
Līdz ‘šim’, man vienmēr ir riebusies dzeja. Bet šonakt, es iepazinos ar Elīnu Zālīti, kas mainija manus uzskatus.Vēl esot prom no mājam, man prātā paspīdēja doma, par to, ka varētu pārkrāmet -- sagrupēt/pārgrupēt -- ģimenes grāmatu plauktus. [....]. Saķerot nogurumu, es apsēdos uz grāmatu kaudzes un atšķīru 1. Elīnas Zālītes sējumu (skat. zemāk).
Svētā Trauksme.
Sirds reizēm nezināmām jūtām piepildās,
Kas aug un plešas, draud to pārplēst pušu,
Tu nezini, kur viņas pēkšņi radušās,
Un sevi klausies prātu apmulsušu.
Vai jaunas cerības tur kautri asnus ceļ
Vai žēlas dreb par kaut ko pazaudētu?
Ak, prieks un skumjas -- abi viņi glauž un dzeļ,
Un sirdi padara par sāpju rētu.
Tev gribas ceļos krist un piedošanu lūgt
No visiem tiem, kam kādreiz darīts pāri,
Un karstās asarās kā stīgai pušu trūkt,
Krist putekļos un apurēties kāri.
Tu alksti glāstu, mīlas, draudzības,
Pat kokam rokas stiep un sauc par brāli.
Un svešas, vilinošas meldijas
Tev ausīs skan un aicina uz tāli.
Bet pats tu nezini, kas krūtīs aug un briest,
Tu zemē ploc un atkal gaisos klīsti.
Tu nezini, vai tevī dzimst kas jeb vai dziest, --
Tu svētā trauksmē sevi nepazīsti.
Ceļinieka dziesma.
Kur es savu galvu likšu,
Kad šai dienai pienāks gals?
Vai zem silta jumta migšu
Vai uz lauka, kur ir sals?
Vai es taisnu ceļu iešu,
Izmetīšu līkumus,
Vai pa gludu vietu skriešu,
Izbridīšu dumbrajus?
Tas ir labi, ka nav zināms,
Kur grib liktens mani vest:
Katras dienas gājums mināms,
Ak, ko visu var tas nest!
Kad uz mūžu apgulvs galva,
Vai būs ziedons, rudens palss?
Ta ir liela, liela balva
Nezināt, kad pienāks gals.
Mūsu dzīve.
Zinu, zinu: dzīve īsa,
Plaukst un novīst tā kā zieds.
Šodien pārskrien laimes trīsa,
Izmisums rīt zemē liec.
Zinu: velti skriet un tiekties,
Visam galā tikai kaps.
Tev līdz zvgaiznēm neaizsniegties,
Vai tu esi ļauns vai labs.
Kādēļ nemiers, kādēļ kņada?
Mūži savu gaitu iet,
Ne tu, cilvēks, ciņus vadi,
Kaut tu priecājies vai ciet.
Zinu to, bet tomēr svaidās
Sirds ik brīdi, deg un kaist,
Traucas, steidzas, vienmēr baidās
Kaut ko lielu garām laist.
Mūsu dzīve -- puķe vārgā,
Dvēsele -- tās aromāts,
Ceļas, krīt -- līdz roka barga
Pašu ziedu projām vāc.
Nu un 101 vēstule. Antonam Bārdam
Ķemeros 1950. gada 5. aprilī.
Mīļais Anton Bārda,
pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš saņēmu Jūsu vēstuli. Gribēju tūlīt atbildēt, bet kaut kas gadijās starpā -- un atliku. Tas bija labi, jo citādi karstumā varbūt būtu uzrakstijusi kaut ko tādu, ko nevajag. Pirmajā acumirklī, izlasot par Jūsu grūtajiem apstākļiem, man kļuva Jūsu žēl, bet tad pārņema niknas dusmas. Jūs taču pats esat vainīgs pie saviem grūtajiem apstākļiem! Rakstnieku sav[ienība] Jums laipni sniedza roku -- Jūs to neņēmāt. Labi, Jūs nevarējāt vai negribējāt rakstīt oroģināldarbus, to darīt tagad tiešām nav viegli. Bet Jūs taču varējāt tulkot, kā to dara Štrāls, Krūza, Dāe, Jūsu svaine. (Starp citu, es viņai izgādāju Švečenko dzeju tulkojumus!) Valsts izdevniecība man iedeva tulkot Goņčarova “Krauju”, man sāpēja galva, pusi atdevu tulkot Paulam Dālēm. Viņš par to saņems ap 20 000 rbl (atvilkums gan arī būs!) un strādās droši vien ne ilgāk par pusgadu! Vai Jūs arī šo darbu nebūtu varējis veikt?! Domāju, ka nekas ļauns Jums nebūtu pielipis. Nē, nē, mīļais draugs, Jūs savā ziņā esat pelnījis pat pērienu.
[......]
P.S. Čaks ilgāku laiku slimoja ar sirdi un ļoti daudz dzēra. Saslimis ar gripu, sirds neizturējusi lielo karstumu un apstājusies. Nomiris ļoti viegli.
Man viņš palicis prātā skumjš. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņš pat raudāja (bija mazliet iereibis) un sūdzējās, ka nevarot īsti atrast savu vietu. Pāvils Rozītis esot pratis laikā nomirt.
Viņam ļoti ķērās pie sirds, ka viņu kritizēja par formālismu, aizvien viņam pārmeta “čakiskos” izteicienus dzejā, kurus agrākie lasītāji un kritķi tik ļoti cienīja. Pēdējā laikā viņu atlaida arī no Valodas un literatūras institūta, kur viņš strādāja.
Es vēl aizvien nevaru saprast, ko Jūs darāt!