Tomēr, - saskaņā ar loģikas prasībām - katrai pateisai domai jābūt pamatotai, un pamatojumam jābūt pietiekamam. Vai var uzskatīt par pietiekamu šādu argumentāciju: kas man nav skaidrs (a), tas man nav vajadzīgs (b), bet, kas nav vajadzīgs man, tas nav vajadzīgs nevienam (c)?
Viegli saprast, ka no loģikas viedokļa šāda argumentācija ir absolūti nekorekta: no "a" neizriet "b" un no "b" neizriet "c". Šis ir piemērs, kad cilvēks ar sevi nonāk pretrunā: loģikas nevajadzīgumu nepieciešams loģiski pamatot, tomēr šāds pamatojums nav pa spēkam.
Bet kas mums vispār ir vajadzīgs? Acīmredzot tas, pēc kā ir noteikta vajadzība. Cilvēka vajadzību vispārējā klasifikācija ietilpst vitālas, sociālas un garīgas vajadzības. Savukārt viens no garīgo vajadzību paveidiem ir vajadzība pēc radošas darbības.
Tātad pirmais jautājums, uz ko jāatbild, ir šāds: vai es jūtu vajadzību pēc radošas darbības? Vai esmu nolēmis sevi šauru funkciju izpildītāja darbam, vai arī esmu spējis uz kaut ko vairāk?
Atkarībā no atbildes rodās nākamais jautājums: vai radoša darbība ir iespējama ārpus radošās domāšanas? Jautājums ir retorisks, jo jebkurai darbībai nepieciešama attiecīga domāšanas pakāpa.
Vissbeidzot jāatbild uz trešo jautājumu: vai radošā domāšana ir iespēja ārpus loģiskās domāšanas?
ai apnika.
Pēc 1.5hr darba intervija, bet es te vēl sēžu trusikos un kūpinu cigorus.