Eriks Berns, īstajā uzvārdā Bernstains, ir dzimis 1910. gadā Monreālā. Monreālas Universitātē viņš studē medicīnu un 1935. gadā iegūst doktora grādu medicīnā. 1938. gadā Berns pārceļas uz dzīvi ASV un strādā vienā no Ņujorkas psihiatriskajām klīnikām. 1941. gadā viņš uzsāk mācības Ņujorkas Psihoanalīzes institūtā. No 1943. gada nodarbojas ar grupu psihoterapiju. Vairākus gadus Eriks Berns ir slavenā amerikāņu psihoanalītiķa Erika Eriksona asistents Sanfrancisko psihoanalīzes institūtā. Savu transakcionālo pieeju E. Berns veido 5. gados. 1957. gadā iznāk viņa grāmata “Ego stāvokļi psihoterapijā”, kurā viņš atsakās no ortodoksālā freidisma pozīcijām un izklāsta savas jaunās pieejas pamatprincipus. 60. gados iznāk Bernsa galvenie darbi: “Psihoanalīze iesācējiem”, “Transakcionālā analīze psihoterapijā”, “Organizāciju un grupu struktūra un dinamika”, “Sekss cilvēku mīlestībā”.
Vārdu “transakcija” (transaction) Berns lieto ar nozīmi “mijiedarbība”. Transakcionālajā analīzē ietver četrus analīzes līmeņus:
Struktuālā analīze ir individuālas personības analīze. Personību Bērns aplūko kā trīs iespējamos Es apziņas stāvokļus - Vecāku, Pieaugušā un Bērna stāvokli. Tiekoties ar citiem, cilvēks atrodas kādā no šiem stāvokļiem. Tie ir ļoti dinamiski un mainās atkarībā no situācijas vai sarunas gaitas. Zināmā mērā tie atgādina Freida Superego (virs-es), Ego ( Es) un Id (Tas). Tomēr šī līdzība ir tikai ārēja. Pirmkārt, Bērns runā par apziņas stāvokļiem, turpretī Freida priekšstatos psihes struktūras var būt gan apzinātas, gan pilnībā neapzinātas. Otrkārt, Bērns analizē cilvēku uzvedību - katrs no minētajiem Es stāvokļiem izpaužas noteiktos žestos, pozā, emocijās, izteikumos. Šos stāvokļus ir iespējams atpazīt, “diagnosticēt”. Freidam Id, Ego un Superego bija vairāki teorētiski konstrukti, “domāšanas instrumenti”.
Mijiedarbību (transakciju) analīze. Mijiedarbība ir ne tikai uzruna, bet arī otram adresēts smaids, galvas mājiens, skaties, pat zīmīga klusēšana. Mijiedarbības laikā katrs partneris ieņem kādu no trim pozīcijām jeb Es stāvokļiem. Šīs pozīcijas var būt adekvātas, piemēram, Vecāki - Bērni; neadekvātas, piemēram, Pieaugušais (Pieaugušā pozīcija mudina arī otru ieņemt tādu pašu pozīciju) - Bērns, vai slēptas, piemēram, ārēji cilvēki uzvedas kā Pieaugušie, bet sarunas zemtekstā jūtama mijiedarbība Bērns - Bērns līmenī.
Spēļu analīze. Spēle ir atkārtojošos slēpto mijiedarbību kopums. Tam, kurš uzsāk spēli, vienmēr ir kādi slēpti nolūki attiecībā pret otru cilvēku, spēles ir manipulatīvas. Lielākoties tās traucē veidot patiesi atklātas, tuvas attiecības starp spēles dalībniekiem. Pavisam Bērns ir aprakstijis 120 spēles. Spēļu analīze ir Bērna psihoterapijas pamatā. Tās mērķis ir iemācīt cilvēkam noteiktās situācijas ieņemt Pieaugušā stāvokli, kas ļauj atpazīt savas un citu spēles, savlaicīgi tās pārtraukt un pāriet uz saprātīgākām un godīgākām attiecībām.
Scenāriju analīze. Scenāriji ir spēles, ko cilvēki, paši to bieži vien neapzinoties, spēlē visas dzīves garumā. Berna “scenārijs” lielā mērā atbilst dzīves plāna jeb stila jēdzienam Alfreda Ādlera individuālaā psiholoģijā. Savu dzīves scenāriju apzināšanās dod cilvēkiem iespēju padarīt tos konstruktīvākus vai pat pilnībā atteikties no tiem.

Citēts pēc V.Reņģes priekšvārda grāmatai E.Berns “Spēles, ko spēlē cilvēki”

Tags: grāmatas, pieraksti, psiholoģija

21 komentārs / komentēt