141 

ceturtdien, 29.10.2009 @9:31 pm | Amnestija un Objektivitāte

Leo Grejs, pēc autokatastrofas ievietots slimnīcā, gandrīz visu laiku ir bezsamaņā. Brīdi pa brīdim viņš tomēr atmostas - sapnī. Tuvienieki nāk viņu apmeklēt. Nekā vairāk viņi nespēj. Bet varbūt spēj?
. Viņa uzzināja, ka stāvoklis bez pārmaiņām. Nakti gan tikuši novēroti vairāki sirds pastiprinātas aktivitātes periodi, tomēr tas vēl neko neliecinot.
- Mēs nekā nezinam, - sacija nodaļas māsa un noplātija rokas.
Viola bija atnesusi narcieses; batas rozes it kā izstaroja aukstumu, dzeltenās šai situācijai nebija piemērotas. Narcises vismaz atgādināja pavasari mežā, kurš vēl nebija tērpies lapās. Galu galā bija taču vienalga, ko tās atgādināja.
Leo gulēja tāpat kā iepriekšējā vakarā, citādi viņš droši vien nemaz nevarēja gulēt. Tomēr škita, ka maziet mainījies augšējās lūpas izliekums: tā bija pastiepusies mazdrusciņ uz priekšu un piedeva sejai augstprātības izteiksmi, it kā viņš vēlētos neredzamos apmeklētājus turēt zināmā atstatumā.
Viņa atgriezās mājās vēlā pēcpusdienā, izkravāja iepirkumus un pirmo reizi piecu mēnešu laikā aizsmēķēja cigareti un iedzēra mazu glāzīti ar ūdeni atšķaidīta viskija, kas solīja aizmiršanos angļiemsakšiem ierastajā pēcpusdienas skurbumā. Viņai nekas nebija pretī.
Kad viņa pašlaik indēja sevi ar viskiju, atskanēja durvju zvans, tik īss, it kā zvanītājs taupītu bateriju vai arī dotu norunātu signālu. Negribīgi viņa piegāja pie durvīm un tās atvēra. Marks, garš un tievs, stāvēja vairākus metrus no durvīm. Viņa Marku bija aizmirsusi.
- Nāc iekšā, - viņa teica. Viņš pats aizslēdza aiz sevis durvis, nolika mugursomu gaitenī un gāja viņai līdzi istabā. Nostājās pie loga.
- Viskiju dzersi? - viņa jautāja. Viņš stāvēja, pagriezis viņai muguru, un skatijās laukā dārzā.
- Nē, - viņš atbildēja. - Kur tēvs?
Viņa ievilka dūmu.
- Slimnīcā, - viņa teica.
- Ei nu, - viņš sacija puspagriezienā pret viņu. Rokas viņš bija sakrustojis it kā nevarēdams atrast tām īstu pielietojumu.
- Tavs tēvs cietis autokatastrofā. Ar viņu ir ļoti slikti, sliktāk vairs nevar būt. Viņš ir bezsamaņā. Nekā nejūt. Viņam nav nekādas jausmas ne par sevi, ne par mums. Slimnīcā viņi to sauc par stāvokli bez pārmaiņām. Ja arī nāks pie samaņas, līdz mūža galam paliks invalīds. Saistīts pie ratiņiem. Ar ierobežotu paškontroli. Mēms.
Marks pienāca tuvāk un apsēdās viņai iepretī.
- nevarēju tev paziņot, man taču nav ne mazākā priekšstata, kur tu dzīvo, - viņa teica, - bez tam man nav tiesību tev kaut ko tēva vietā parakstīt. Tas viss ir tava tēva ziņā, bet viņš nevar. Savukārt vēlos tev jautāt: vai varu te palikt?
Marks uzmeta viņai skatienu. Viņš grozija pirkstos pulksteņa siksniņu.
- Es jau tāpat vienkārši dzīvoju pie tava tēva, - Violeta teica, - un man pieder vienīgi dažas rotaslietas atvilknē, un, protams, stikla pelnutrauks, ko man reiz uzdāvināja kāds mākslinieks.
- Protams, dzīvo vien, - sacija Marks un piecēlās. Viņš iebāza vienu roku bikšu kabatā, bet ar otru atglauda matus.
- Bet ne jau mūžīgi, viņš piebilda un skatijās grīdā, - ja tēvs nomirs, tev būs jāvācas projām.
- Skaidrs, viņa teica, - citādi jau arī neesmu domājusi.
- Nebūtu taisnīgi tevi te atstāt, - teica marks, - šādā mājā varētu dzīvot tik daudz cilvēku.
- Miteklis jau grezns, - sacija Viola, - un es arī negribu dzīvot uz citu rēķina. Viņi klusēja. Viņa nobirdināja pelnus un iedzēra malku viskija.
Laukā aizspurdza baloži, un kaimiņu suns izbāza galvu caur dzīvžogam.
- Un kas ar viņa algu? - jautāja Marks. - Vai tu to tērē?
- To es neaizskaru, - teica Viola, - tava tēva algas nepietiktu pat manu nodokļu samaksai. Pēdējos divus gadus es viņu uzturēju. Tā, lūk.
- Kāpēc tu nedzini viņu projām? - jautāja Marks.
- Tu gribi sacīt - kādēļ es negāju projām, jo tā taču bija viņa māja un vēl joprojām ir viņa. Ko tu neteiksi.
- Cerams, ka tiks nokārtots jautājums par viņa algu, - teica Marks.
- Nekādā gadijumā nerēķinies ar to, ka dabūsi viņa pensiju, - teica Viola.
- Nauda mani absolūti neinteresē personīgās labklājības nodrošināšanai, - teica Marks, - bet es katrā ziņā zinātu, kur to likt.
Viola piecēlās.
- Ēst gribi? - viņa jautāja un devās uz virtuvi.
- Nē, paldies, - Marks atbildēja, - Es jau no rīta paēdu.
- Es gan ēdīšu, - Viola teica, - starp citu, šovakar ieradīsies tavs tēvocis. Viņš droši vien varēs atbildēt uz taviem jautājumiem. Varbūt viņš pat palīdzēs tev izrakstīt iesniegumu. Es nekā nezinu. Iekārtojies, kā proti.
Marks brīdi pasēdēja, tad izgāja pie mugursomas, izņēma grāmatu un apsēdies sāka lasīt.
Pēc brītiņa viņš pa pusatvērtajām durvīm teica: - Man vajadzētu telefonu.
Telefons tieši tajā brīdī iezvanijās. Viola iesaucās, ka pati paņems klausuli, un skrēja pie telefona. Tas bija Franks, kurš atradās kaut kur tālā motelī un izrādijās ļoti norūpējies par viņu.
- O, - teica Viola, es tieku galā. Vismaz pagaidām.
Pirmo dienu pēc viņas aizbraukšanas viņš bijis pilnīgi darba nespējīgs.
- Vai tad tik traki bija, - viņa teica, un viņš juta, ka viņa smaida. Viņš sāka paskaidrot.
- Visu jau nevar nokārtot pa telefonu, teica Viola, - diemžēl.
Marks sēdēja un lasija, un izlikās, it kā viņš neklausītos. Viņa zināja, ka šādi cilvēki ir visbīstamākie.
- Labāk pārvilkt tam visam krustu, - viņa pēkšņi Frankam sacija.
Marks pacēla galvu, bet tulīt piespieda sevi skatienu novērst. Franks bija nesaprašanā.
- Ņemot vērā visu - viņa teica.
Viņš gandrīz saprata viņu, tomēr nepilnīgi.
- Padomā! - teica Viola.
- Ak, nu jā.
Marks visu laiku uzmanīgi klausijās, kamēr viņa runāja. Viņš zvanija divesmit minūtes, sadalīdams tās uz piecām personām, kuras vajadzēja informēt, pie kāda slēdziena viņš bija nācis sava ceļojumā laikā ar gadijuma mašīnām. Viola nevēlējās noklausīties, bet visu laiku sarunas risinājās par darbību un darbības filozofiju .
Pēc tam viņš ienāca virtuvē un izrādija mazliek vairāk laipnības. Sacija, ka labprāt kaut ko uzkostu.
- Tad man rīt nebūs jāēd, - viņš teica.
- Tu taču paliksi pa nakti? - viņa vaicāja.
To viņš nevēlējās. Iešot uz pilsētu. Viņa piedāvājās aizvest ar mašīnu. Viņš tomēr iešot kājām. Pilsētā viņam esot draugi.
- Nav jau ieteicams pārāk ilgi uzturēties savā mājā, - viņa sacija, - es aizgāju, kad man bija sešpadsmit. Mans tēvs vēl joprojām nav samaksājis rēķinu par ārdurvju labošanu.
- Tev bija tipiska sīkburžuāziska reakcija, - teica Marks. - Taviem vecākiem varbūt bija žēl, bet tava šķira bija apmierināta. Esi kļuvusi patstāvīga līdz matu galiem.
- Es gan nezinu, - atteica Viola, - tik patstāvīga nemaz neesmu.
- Tu pelni milzu naudu. Tava šķira ir uz tevi lepna. Tu esi lietišķa. Tu esi vērtīga sabiedrības locekle, - teica Marks.
- Dumjš jau tu neesi, sacija Viola, - kas tad pēc tavām domām man būtu jādara?
- Mēs izmēģinām spēkus mēs gribam panākt, lai cits citu vairs nevarētu izmantot, un tajā pašā laikā vēlamies aizsprostot ceļu tiem, kuriem prātā izmantot mūs. Kungi kļūs par mūsu vergiem, protams zināmā veidā, - viņš teica.
- Dodu jums savu svētību, - teica Viola.
- Bet jūs neesat nekas cits kā parazīti, sacija Marks, - un jūs nekā cita arī negribas. un jūsu simpātijas nav nekā vērtas. Mēs ļausim jūsu paaudzei mierīgi nomirt.
- Paldies, - teica Viola, - tieši to jau mēs vēlamies.
- Patiesībā jūs esat vislielākie noziedznieki - Marks sacija, - vai tad tu pati neredzi, ko esat izdarijuši.
Viola nokāsa kartupeļus.
- Bet kur tad ir tie nevainīgie? - viņa jautāja. - Tikai nedomā, ka es tulīt steigšos jums piebiedroties.
Markam bija tik liels ādamābols.
- Mēs neesam nevainīgi, - viņš teica, - bet mēs apzināmies savu vainu. Bez tam mēs zinām, ka mūs izmantos, ja neturēsim acis vaļā. Mēs neesam taisnīgi, paši zinām, bet tā būs taisnīgāk. Mums taču ir idejas.
- Mark, - Viola teica, mizojot kartupeļus, - tev vajadzētu izšķirties vienā jautājumā. Ja tavs tēvs nomirtu, vai viņa nieres varētu izmantot pārstādīšanai? Galvenais ārsts grib zināt.
- Nē, Marks teica, zinu jau, ko viņi tur glābj. Augsti godājamus parazītus. Es nevēlos viņus glābt. Lai viņi mirst nost.
- Tu runā nopietni? - jautāja Viola.
- Jā, - viņš teica, - pavisam nopietni.
- Visā visumā cilvēks taču ir un paliek cilvēks, - viņa bilda.
- Visas privātpersonas ir noziedznieki, jebkāda privātā dzīve ir noziegums, - viņš paziņoja - gatavs klāstīt savus uzskatus tālāk.
- Nuja, - viņa teica, - un tagad man kļūst skaidrs, kāpēc tev nav ēstgribas. Tas taču tik grūti.
Viņš staigāja šurp un turp. Viņa uzklāja galdu un paņēma alu.
- Ēdīsim? - viņa jautāja.
Viņš apsēdās viņai pretī. Abi klusēja.
- Nekādu lūgšanu jau neskaitīsim, - viņa teica, - tā kā ķeries vien klāt.
No tālākajiem komentāriem viņa atturējās. Viņi ēda klusēdami. Markam vairāk piemērota būtu bijusi sago putra.
- Tu esi ļoti simpātisks, - teica Viola. kad viņi ķērās pie ananasa, - bet tu nedrusciņ nelīdzinies tēvam.
Ananass Markam acīmredzot ļoti garšoja.
- Nevēlos iejaukties tavā jūtu dzīvē, Mark, - teica Viola, - bet , ja tu apciemotu tēvu, tu varētu parunāt arī ar galveno ārstu.
- Nenāk ne prātā iet uz turieni, - teica Marks, - es jau nepielūdzu seņču ēnas.
- Ak šī jaunā paaudze, - nopūtās Viola, - kas tikai tai galvā nav sabāzts! Bet es tevi saprotu. Varbūt arī nevajag iet. Tas norūda raksturu.
Viņa sāka mazgāt traukus. Savācis no galda šķīvjus, Marks aiznesa tos viņai uz virtuvi, pēc tam paņēma dvieli un sāka slaucīt traukus. Vēlāk, kamēr viņa vannas istabā mazgāja rokas, viņš izslaucīja virtuvi.
- Kādam taču tas jādara, - viņš paskaidroja, kad viņa izteica izbrīnu, - es dzīvoju lielā ģimenē, kur ir vairāk nekā četrdesmit cilvēku.
- Vakarāatnāks daži mūsu draugi, pavisam drīz, bet tu vari iet, ja vēlies, es jau tevi pazīstu. Ieradīsies Roze ar savu meitu Alvu, varbūt atceries? Alvai ir četrpadsmit. Viņai bija bērnu trieka, tāpēc nevar staigāt. Iespējams, ka atnāks arī Konijs. Varbūt tas ir muļķīgi, ka salūdzu pilnu māju viesu, bet, godīgi sakot, es nezināju, ko runāt ar tevi un tavu tēvoci. Būs ļoti labi.
Marks apsēdās un sāka lasīt, ko nepārtrauca arī tad, kad Viola ielaida pa durvīm Rozi un Alvu, kuras drīz ieradās. Alva šoreiz sēdēja ratiņos. Viola domāja, ka Roze izskatās labāk nekā jebkad agrāk.
Roze uzskatija par vajadzīgu kavēties atmiņās par to, kāds Marks bijis pirms gadiem desmit, piecpadsmit, bet drīz vien aprāvās, redzēdama, ka viņš skatās kaut kur projām un nevēlas nekā tāda atcerēties.
- Vai zini, kā viņš mūs visus godā? - Viola jautāja Rozei. - Par parazītiem un noziedzniekiem. Visas privātpersonas esot noziedznieki.
Roze paskatijās uz Marku. Viņā bija kaut kas askētisks.
- Varbūt viņa taisnība, - viņa teica.
- Nedomājiet, ka tas kaut ko nozīmē, ja jūs to apzināties, - Marks asi sacija, paskatīdamies uz Rozi.
Rozei nebija ko atbildēt.
- Vai tad labāk ir neapzināties? - jautāja Alva, iebraukdama ar ratiņiem no priekšnama, kur bija sukājusi matus.
- Zināmā mērā, - teica Marks un paskatijās uz ratiņiem.
- Žēlastības nav? - jautāja Alva, grozīdamās uz sēdekļa.
- Nē, - viņš atbildēja, - šobrīd nē. Varbūt vēlāk, kad pārpratumi kļūs neiespējami.
Viola viņu pātrauca: - Ak es aitasgalva, man taču jābrauc pretī Olem uz vilcienu! Būsim pēc minūtēm četrdesmit piecām, vēlākais, pēc stundas. Jūs iztiksiet bez manis?
- Protams
- Konijs ir ļoti aizņemts, - sacija Roze.
Roze pavadija Violu līdz mašīnai.
- Vai tiesa, ka viņam labāk, ka viņš varbūt paliks dzīvs?
Viola pamāja.
- Un tu nemaz nepriecājies? - jautāja Roze.
- Kā tad ne, - atbildēja Viola un iekāpa mašīnā.
Roze devās atpakaļ.
Vai tiešām uzsmaidīs laime?
Viola satika Oli jau uz perona kāpnēm. Vilciens bija pienācis agrāk.
- Viola, - teica Ole.
- Mēs varam tulīt braukt uz slimnīcu, - sacija Viola, - es jau norunāju, - Ļoti labi, - teica Ole, - tāpēc jau arī esmu ieradies.
Vārstsarga palīgs, kuram šovakar bija vara rokās, ar cieņu viņus ielaida. Viņi gāja pāri asfaltētajam pagalmam un tad augšā pa kāpnēm viņiem pretī nāca kāda dāma.
- Es viņu pazīstu, - Ole sacija Violai.
Dāma uzmeta īsu mirkli Olem un Violai. Tad steidzīgi devās lejup, kārtodama zīda galvaslakatiņu.
- Man arī šķiet, ka zinu, ka tā tāda, - teica Viola.
- Viņa nodarbojas ar politiku, - sacija Ole, - esmu viņu saticis jau agrāk - pirms daudziem gadiem, varbūt studiju laikā.
- Vai pie Leo Greja tikko bija kāda dāma - Viola jautāja dežurantam.
- Diemzēļ es viņu nedrīkstēju ielaist, lai gan viņa atsaucās uz galveno ārstu. Man nav tiesību - sacija dežurants.
Viņi mazliet pastāvēja pei Leo, nebilzdami ne vārda.
- Māte vienmēr apgalvoja, ka viņš esot bijis kluss bērns, teica Ole, kad viņi iznāca pagalmā, - un arī tagad viņš kā bērns.
Pie mašīnas Viola jautāja:
- Kā tu domā, Ole, vai bērnam vairāk vajadzīga māte vai mātei bērns?
- Abiem vienādi, - viņš teica.
- Tu Esi optimists, - viņa teica, - es gan domāju, ka bērnam vairāk vajadzīga māte. Jautājums ir tāds, - teica Viola, jau sēdēdama pei stūres, - vai ir saprātīgi uzturēt Leo pie dzīvības. Manurpāt nav saprātīgi. Bet kas tad ir saprātīgi? Tādēļ arī es esmu par dzīvību. Tātad iznāk, ka nav neviena lieka, lai gan ir pietiekami daudz tādu, kuriem būtu labāk nedzīvot.
- Varbūt tev tas viss nāks par labu, - teica Ole."> - Tas man gluži vienalga, - sacija Viola, - bet starp citu, tu varēji man neatgādināt, ka esmu lieka. To es zinu pati.



/ turpinājums vēlāk, kad nesāpēs galva.