Vakar aizmigu ēdot šokolādi, pamodos uz netīras spilvendrānas un šokolādi izsmērētu pa seju. Tagad klausos pa ltv daudz laimes un dziedu līdz

Biju pieradusi pie pulverīšiem, kas pa taisno mutē jāber, šoreiz darīju tāpat, nodomāju, ka jancīgs gan, pielipa pie smaganām un likās kā vate mutē.
Pēc tam izlasīju, ka ūdenī jāšķaida.

guļu dīvānā, kaķis man uz vēdera, skatos titāniku, vēlāk domāju noskatīties the notebook

Sapratu, ka jāatsāk iet uz zāli, jūtos savādāk baigi ļenganā, ar skriešanu un pavingrošanu mājās vispār nepietiek. Uzreiz ar bija skaidrs, kam jāpiedāvā pievienoties, jo pati nekad nesaņemtos un es zinu, ka arī grib, un es jau lāga dvēselīte pamudināju.
Starpcitu, aizvakar skrienot gandrīz ieslidinājos Gaujā no stāvajiem krastiem, bet labi, ka bija koks, kurā ieķerties, pēc tam pa taisno skrēju laukā no meža uz ceļu.

Man patīk iet pie draugiem un likt mūziku, kas viņiem nepatīk, piemēram, dehydrated goat, igorrr vai vispār kkādu porn grindcoru, ko man liek uzreiz noslēgt. Un tad mēs vēl bildējamies, jo ir tak fotogrāfs

nav ko brīnīties, ka man kursā nav draugu. nu pats svarīgais tam visam, protams, ir tas, ka man neviens lāgā nepatīk. nu bija divi cilvēki, bet viena aizgāja uz ventspili un otrs izdomāja iet uz neklātieni.
lekcijās vienmēr eju sēdēt tā, lai esmu viena pati, bet tāpat, kāds vienmēr piesēžas blakus un grib runāties, bet es esmu nūģis, kas grib klausīties pasniedzējā vai sliktākajā gadījumā lasīt cibu, bet ne sarunāties.
semināros gan eju sēdēt kaut kur tuvumā vienam kursa biedram, gadījumā, ja ir kāds grupu darbs, jo viņš arī cenšas klausīties/mācīties vai arī, ja esmu aizsapņojusies un neko neesmu dzirdējusi, kas jādara, var pajautāt viņam. negribu pieļaut pagājušā semestra kļūdu, kad biju kopā ar trim meitenēm un viņas visu laiku runāja par kaut ko, es nezinu ko, jo neklausījos viņās un centos viņām iegalvot, ka moš ar derētu pamācīties, bet nu hvz, pēc tam pašas ar strēba to putru laukā.

Šodien jau noskrēju pirmos 5km šogad, nesūdīgi, jo pagājušopirmdien tik atsāku skriet. Bija ļoti grūti saņemties, jo vakar izdzēru diezgan daudz alus, gulējusi ar tik kādas 5h esmu, kā arī šodien laiks nelikās diez ko labs, kas bija maldinoši, jo ļoti labi skrējās un ļoti smuki visapkārt, forši tā pa mežu paskraidīt.

tikko pamanīju, ka es dzīvoju martā. tagad saprotu, kāpēc man visu laiku kkas juka ar laikiem, kad skatījos kalendārā

ceturtdien man bija 50€, sen man nebija bijis tik daudz naudas. šodien man ir mazliet virs desmit ar kuriem jāizvelk līdz ceturtdienai, es domāju, ka sanāks. visvairāk nožēloju, ka par to naudu nopirku pelmeņus, kurus izvēmu, vēl vakar pirkto lielo kolu hesī, jo ļoti gribējās dzert, bet hesis ir vienīgais, ka strādā naktī un ir man pa ceļam. un man kola pēdējā laikā negaršo. un moš varēju vakar ar nepirkt trīs valmiermuižas alus, bet nu, kas izdarīts izdarīts. katrā ziņā kādam nebūt transportam man sanāk, lai tiktu uz rīgu un atpakaļ

Vakar aiz manis sēdēja smaidīga, vemjoša jaunkundze.
Tik žēl, ka kādam tas pēc tam bija jāsatīra un sēdēt ar vairs tur nebija iespējams.

Mani mazliet nobesīja Zane, tāpēc dziedu viņai, ka mēs nebūsim draugi.

Beidzot man ar pienāca tā reize, kad, man skrienot, nopakaļ skrien suns un rej. Nebija forši un sirsniņu ar normāli klapēja.

mazgāju minku, sākuma mazliet ņaudēja, bet pēc tam ik pa laikam tik vārgi ar ķepu iesita. viņš tik ļooti maziņš izskatās, kad ir slapjš, vispār nevar atpazīt un dusmīgais purniņš izskatās tik nožēlojami bēdīgs. tik ļoti bezspēcīgs. iznācis no vannasistabas kliboja un cītīgi laizīja kažoku. vēlāk atnāca man pasēdēt blakus uz rakstāmgalda un trīcēja, paņēmu klēpī, viņš mani apskāva un tik ļoti mīļš bija, laikam ar to centās pateikt, lai nekad vairs neko tādu neatkārto un būs labs. bet nē, naivas cerības

Izdomāju, ka derētu paadīt, kkā sanācis, ka pēdējā laikā man apkārt par to daudz runā, bet man tā adīšana beidzās pat lāgā nesākoties, atradu adatas, dziju, uzmetu cilpas un man jau apnika. Toties atradu skolas laikā adītu cimdu, pat diezgan smuku, bet, protams, tikai vienu, jo nekad nespēju mājturībā laikā visu uztaisīt, laikam biju vienīgā tāda, jo arī vienīgā visu pati adīju, jo mamma man slinka, bet ome adīt nemācēja, bet atzīmi man tāpat lika labu, jo centos ha.
Nu karoč adīšana beidzās man ar to, ka paņēmu šalli, ko man mamma uzadīja pirms četriem gadiem un sašuvu tai galus kopā, lai ir apļveida, tieši kā biju iecerējusi uzadīt, tikai ātrāk un vienkāršāk.

un tā katru dienu no jauna

pēc ļoti ilga čakara ar trim kartēm, beidzot nopirku biļetes uz londonu. kwī!

vakarnakt, braucot no laukiem, pretī brauca mopēds, kam nedega lampiņa un tāpēc tā vadītājs mutē turēja lukturīti. diezgan spoža ideja

eju pie vienas frizieris tikai tāpēc, ka mammai hmm draudzene/paziņa un man viņas tā, kā mazliet žēl, jo liekas, ka viņai pārāk dzīvē nevedas un nu jā tā es riskēju ar saviem matiem, kaut gan mani tie īpaši neuztrauc, lai jau griež (galu galā es ļauju savus matus ar griezt draudziņiem, kas to nekad nav darījuši un mēs kopīgi dzeram alu tikmēr. dodu krāsot tos ar visiem, kam nav slinkums). tas salons ar izskatās tāds diezgan no 90tajiem. un šodien viņai vēl elpa pēc alko dvesa, bet man jau ar to pieredze ir, tā kā ar to viss ok. liekas, ka taisni ar nogriezti

Vakar nokritu un tagad man uz dibena ir milzīgs, sāpīgs zilums, ka nevar lāgā ne pagulēt uz muguras, ne arī pasēdēt, staigāt ar drusku sāp.
Krītot pie reizes arī izšķaidīju lampu, kas rezultējās ar korķu izsišanu. Diezgan neveiksmīgi.