nav ko brīnīties, ka man kursā nav draugu. nu pats svarīgais tam visam, protams, ir tas, ka man neviens lāgā nepatīk. nu bija divi cilvēki, bet viena aizgāja uz ventspili un otrs izdomāja iet uz neklātieni.
lekcijās vienmēr eju sēdēt tā, lai esmu viena pati, bet tāpat, kāds vienmēr piesēžas blakus un grib runāties, bet es esmu nūģis, kas grib klausīties pasniedzējā vai sliktākajā gadījumā lasīt cibu, bet ne sarunāties.
semināros gan eju sēdēt kaut kur tuvumā vienam kursa biedram, gadījumā, ja ir kāds grupu darbs, jo viņš arī cenšas klausīties/mācīties vai arī, ja esmu aizsapņojusies un neko neesmu dzirdējusi, kas jādara, var pajautāt viņam. negribu pieļaut pagājušā semestra kļūdu, kad biju kopā ar trim meitenēm un viņas visu laiku runāja par kaut ko, es nezinu ko, jo neklausījos viņās un centos viņām iegalvot, ka moš ar derētu pamācīties, bet nu hvz, pēc tam pašas ar strēba to putru laukā.