Kāzas ir tik jauka padarīšana, ka pilnīgi pašai sgaribējās precēties. khe kheem
Laulāšanā ceremonija notika pareizticīgo baznīcā, kur es nesapratu ne vārda no tā, ko mācītājs deklamēja, jo viņš it kā runā, it kā dzied. Nu tā, ka neko nevar saprast vai arī man ir pārāk sūdīgas krievu valodas zināšanas.. Tomēr varēja pavērot viesus, visas sievieties izskatījās tik samākslotas, var uzreiz pateikt, ka krievietes. Bet īstenībā smuki, ja vien tā ikdienā nepošas, un viņas ar riktīg skaistas, visas tādas slaidas (hmm es vnk esmu apsēsta ar tievumu), acis tumšas, mati gari un smuki brūni.. Baznīcā man un mammai ar vienīgajām nebija lakats ap galvu un tad vēl bišķin iefeilojām, jo uzkāpām uz paklāja uz kura nedrīkstēja kāpt un izgājām pa durvīm pa kurām nedrīkstējām iet. Aij, bet vajag jau pabrīdināt laicīgi cilvēkus, kas no tā neko nejēdz.. Tā dēļ jutos bišķiņ tizli.
Un man dažbrīd asaras acīs saskrēja, bet jau otrajā daļā. Svinīgajā. Šķiet jo vecāka kļūstu, jo palieku emocionālāka.
Žēl, ka man nepatīk dejot (es vnk nemāku), jo tad būtu daudz feināk. Un kad mani vecāki iedzēruši viņi ir diezgan saderīgs pāris. It īpaši dejojot. Ir smieklīgi vērot cilvēkus dejojot, kad viņi iereibuši. Mana mamma prot labi veidot soļus, viņa paskatās uz mani un parausta plecus un saprot, ka tas tak jauns deju solis! Kustina gurnus, paceļ rokas un rausta plecus, riktīg hoooooooot tak!