Šogad ar piku saņemšanu, jeb nesaņemšanu, man veicās. Vienmēr pietika ar vienu vai diviem acu skatieniem, lai man liktu mieru. Vienreiz gan es biju vairāk nikna par to, ka mani nosauca par veceni.

Šodien gan nepaveicās, jo parasti man gribēja mest tikai divi zēni, bet šodien apmēram 7. Es gan pati biju vainīga, jo man apriebās, ka visu laiku apkārt lido pikas un pateicu, lai nomierinās, tā rezultātā, protams, es kļuvu par upuri.
Sākumā kamēr vienkārši stāvēju un skatījos un sarunājos ar tām sīkajām maitām viņi neko nedarīja, tad kad aizgriezos meta. Man vēl pastāstīja, ka es ejot 9.c klasēs. Nu, paldies par informāciju, itkā es to nezināt.
Vispār, viņi ļoti sūdīgi met pikas. Pilnīgi viens otram teica, lai man pieskrienot klāt, lai iemstu. Nu, ko. Atkal es apstājos, tad viņi saprata, ka es tiešām stāvēšu un sāka mest. Es gāju ātri prom, bet viņi skrēja man pakaļ. Nezinu, laikam pirmo reizi sarunājās ar vecāku meiteni, un iedomājaties tik, pat varēja iesviest viņai!!! Protams, dūša septiņiem zēniem ir liela pret vienu mieteni. Labi, ja no 20 reizēm vienreiz trāpīja man. Tad nu es atkal stāvēju un jautāju vai viņi man metīšot, viņi atbildēja, ka metīšot gan. Pienāca pie manis divas klasesbiedrenes. Viena tēloja, ka zvana policijai uz ko tie sīkie ar uzķērās un pavirzījās malā no mums, bet, tad jau saprata, ka laikam nebūšot gan tā policija. Un turpināja mest, nu jau mums visām trijām. Viena no klasesbiedrenēm jautāja vai viņiem nav neērti mest trim meitenēm, ja paši tik daudz, tie atbildēja, ka viņi taču esot mazāki par mums. Cik saprotu, jo sīkāks tu esi, jo vairāk vari atļauties darīt.
Pie mums klāt pienāca divi zēni, kuri tiem meta pikas, mēs tikmēr laidāmies lapās. Klasesbiedrenei vēl ienāca ašā doma, ka jāiet atpakaļ, lai viņai tie zēni iemestu ar piku pa galvu, tad viņa nokristu un raustītos, vai ko nu tur darīt. Taču, šī ideja tika tikpat ātri noraidīta. Tad nu beidzot es ar tiku vaļā no viņiem.