man jau tomēr bija visādas problēmas ar savu iekšieni un savu pasauli. vienmēr tika meklēti risinājumi, cik muļķīgi vai bērnišķīgi, tas nav svarīgi. galvenais, ka tiku atradusi sevi un sapratusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas mums daudziem makslinieka dveselem ir raksturigi, nepietiek ar sausu karinju un plikam simpatijam pret Peteriti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā,bija daudz globālu pārdomu minētas

(Reply to this) (Parent)

protams, protams, ka dvēselītē ielauzās arī simpātijas, bet tomēr lielākas neskaidrības radās ar šauro redzeloku- kāpēc citiem tā un man šitā.. un kāpēc man nav labi, tā kā man ir.. bet tik līdz sāku rakstīt pamazām viss nostājās vietās un es sapratu, ka nav jau tā, ka ar mani nekas nenotiek..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kustiba ir pat tad, kad nekas nenotiek, bet vajadziga ir sapratne, bet pec tas jau mes visu muzu maljamies ka traki mekledami.

(Reply to this) (Parent)

jā,palasījos, un tur atklājās dažādas sakarības, kā esmu nokļuvusi līdz tam,kur esmu tagad

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un arī daudz vēlmju piepildījumi..
es pat bez lasīšanas zinu..

(Reply to this) (Parent)