| Iekšējais starojums |
[Oct. 9th, 2016|05:40 pm] |
Šķiet, tieši šajā rudenī tā izteikti sajutu savu "svaru" dzīvē.
Jūtos nesatricināma, pat mirkļos, kad kalnus nemitīgi nomaina lejas. Kā jau ikvienam tas šajā dzīvē.
Iekšā viss gavilē un vibrē. Jūtos kā tāds Ķoniņciema Peniķis, kas jautrs, iekšējās sajutās krāšņs, ar dzīves mīlestību piepildīts, smīdina savus bērnus.
Šodien kādas pamestas mājvietas teritorijā lasīju kastaņu ežus. Kastaņi (mūsu vietējās izcelsmes indiāņu zāle) tur bija tik daudz, ka no prieka spiedzu un situ plaukstiņas. Jo būs krelles, vējjaku kabatu iemītnieki un lipīgi pirts skrubīši.
Šonedēļ vietējā bibliotēkā sprieda un taujāja: Varbūt nodrukāt Tavas paaudzes dzejas grāmatu?
Vai es rakstu? Rakstīju sen. Tagad ļoti reti kāds skricelējums top... Rindiņās visbiežāk, uzjautrinot otru, smejos par sevi. Kā piemēram šajās, kas vakar tapušas:
Jūtos tā kā bērns,
Jo vajag tikai vienu.
Prāts klejo tālumā,
Gluži līmējos gar sienu.
La la la la laaaaa
Kad tik ļoti gribas Tevi,
Kā tādu siltu pienu.
Es cieši samīļoju sevi,
Un sūtu Tev rimtu dziesmu vienu. |
|
|
