| Māja |
[Feb. 2nd, 2016|09:17 am] |
Šajā mājā uzkrāti stāsti un cilvēku pieredzes aptuveni 130 gadu garumā. Gadi jūtami jau ienākot tās telpās vien - te virmo vecām mājām raksturīgā smarža, kājas min simtgadīgus dēļus. Te reiz bija saimnieku un kalpu gals, te istabas izkārtotas, ievērojot debespušu un āderu ietekmes un fen šui principus. Mājas labā gala nodrupušais stūris stāv kā dzīvā liecība Otrā Pasaules kara notikumiem.
Saglabājušos liecību nav daudz. Bieži vien prātoju par to, kādu šo māju bija iecerējuši un iztēlojušies tās saimnieki. Ar kādu domu stādīts viens vai otrs koks. Runā, ka ģimenes galva bijis liels vīrs, iemaksājis lielu naudu Rīgas kungiem, lai ar līkumu mājai tiktu izbūvēta dzelzceļa līnija.
Jau no laika gala nepamet sajūta un uzmācīga pārliecība, ka par šo māju jāparūpējas. It kā būtu noslēgta kāda nerakstīta vienošanas ar tās pirmajiem cēlājiem par viņu ieceru piepildījumu. Skaidrs, ka ikviena māja ir vesels organisms, ar ko jārēķinās, ar ko jāsadzīvo un kuru jāpabaro, lai tā dotu ko pretī. Tamdēļ šī sadraudzība ar māju nes cik prieka, tik arī daudz rūpestu.
Esam nobrieduši parūpēties par šo pili, nesatraucoties par to, vai tai paredzams vēl garš mūžs un vai tā reiz kādam būs vajadzīga. Mums ir bezgala lieli plāni un sapņi ziloņa lielumā, kas ir pakārtojuši ļoti daudz izdarītu lēmumu.
Māja ir panākusi, ka tās dēļ no daudz kā atsakāmies. Tā ir panākusi, ka disciplinējamies, lielāko daļu brīvā laika pavadām tās skavās. Audzējam pasaules lietu izpratnes muskuļus kā alā dzīvojoši mūki, ar rosīšanos un darbu, kam neredz gala. Tā ir panākusi, ka esam kļuvuši teju par izolētiem vienpatņiem.
Atliek vien saglabāt modru apņemšanos un ticēt, ka viss izdosies un mēs vēl pagūsim ar pirmo cēlāju svētību izbaudīt piepildījumu. |
|
|
