| Svētdienas rīts. Aktiermāksla. |
[Jul. 5th, 2015|07:57 am] |
Nekad neesmu tā īpaši dzenusies pēc lomām kādā kino projektā. Parasti tie bijuši nejauši piedāvājumi vai izpalīdzēšana kolēģiem masu skatos. Arī tā pieredze ir gaužām maza, lai saprastu, kā tad to aktieru spēja iejusties visdažādākajās lomās tā pa īstam notiek.
Šorīt lasīju Kļavinska interviju un uzdūros uz šādu viņa sacīto:"...liela daļa kolēģu ir emocionāli, jūtīgi, pat māņticīgi. Es lomas izdomāju ar prātu, loģiski pamatoju rīcību un tad nospēlēju."
Izteiktais lika atcerēties pirmā plāna lomu un filmēšanos kāda akadēmijas studenta, Pētera Krilova audzēkņa, tagad jau samērā zināma režisora, studiju darbā.
Toreiz tieši to arī darīju, par ko intervijā runā aktieris - centos savas lomas, stāsta varoņa rīcību ar prātu saprast, loģiski pamatot.
Lūk, un tajā reizē, kad filmējām vienu no ainām, piedzīvoju pamatīgas iekšējas pretrunas. Tika veikts papildinājums scenārijā un uz vietas izdomāta konkrēta rīcība, kas man likās tik aplama un neloģiska!:D Es konstatēju, ka man nepatīk spēlēt varoni, kura rīcība ir man nesaprotama.
Kaut kā jau to epizodi nomocījām. Par laimi, režisors pārdomāja vēlreiz un tā aina gala darbā netika iekļauta.
Toreiz secināju, ka, ja nespēju uz lomu paraudzīties ar vēsu prātu, kā profesionālis, kas, saprotams, arī nebiju, un vienkārši nospēlēt, tad aktiera profesija nepavisam nav manējā (ko nemaz arī neesmu nekad tā kārojusi).
Iespējams, uz to var raudzīties kā uz režisora kārtējo dīvainību (kādas viņiem mēdz būt un ar ko bieži tiek nomocīti skatītāji), ko aktieriem jāmēģina sagremot.
Nez, neesmu ar nevienu aktieri par šo vēlāk runājusi, viņi noteikti viestu skaidrību, kā pieņemt šķietami nepieņemamo. |
|
|
