kristiaana

Vienu dienu mani gandrīz nobrauca mašīna - uz gājēju pārejas. Žēl, ka gandrīz.
Tas ir arī viss, kā man šobrīd ir žēl.
Pašai sevis - nē. Man ir vienalga.
Man viss ir kļuvis vienaldzīgs.
Man piezvanīja mamma un stāstīja, kā iet mājās - nekā īpaši labi jau neiet. Un man bija vienalga.
Nē, man vēl nav vienalga.
Ja būtu pilnīgi vienalga, tad es tik daudz neraudātu.
Bet tas tukšums, kas manī mīt, ir drausmīgs - šķiet, ka tas drīz mani aprīs - ar visām panckām. Cik grūti ir izlikties.