Tā...
Sāksim no sākuma. Iekāpjot autobusā nenovaldīju asaras.. Bet tad ar mani sāka runāt blakus sēdošais vīrietis. Gados labākajos. Braucot piemeitas uz Poliju,tālāk pie dēla uz Amsterdamu. Pašlaik pensionārs, ar gadījuma darbiem piepelnās. Bijis vieglatlētikas trenneris, iztrennējis tagadējo jauniešu čempioni LV un eiropā. Pēc tautības polis, dzīvo Daugavpilī. Tā mēs ik pa laikam pārmijām kādu vārdu.
Kauņā,kad pārsēsties vajadzēja, bija pailgi jāgaida autobuss, jo bijām ieradušies mazliet pa ātru. Kādu laiku pastāvēju ar visiem kompānijā ārā pasalu, bet tad iekāpu autobusā (šoferis pirms tam mikrofonā teica, ka var palikt autobusā gaidīt), un biju vienīgā, kura izmantoja šo izdevību. Tad nu šoferis sāka ar manirunāt, atāstīja, ka Varšavu visu varot izstaigāt 3 stundās, un prasīja, vai negribu palikt autobusā un braukt atpakaļ uz Rīgu, rudenī Rīga esot skaista. :D Tad, kad jau tuvojās tas brīdis, kad jābūt pēc saraksta nākošajam autobusam, tad, protams, pazvanīja mamma.:)
Iekāpjot otrā autobusā konstatēju, ka mana vieta, kas ir biļetē ierakstīta, ir aizņemta (beigās izrādījās, ka tomēr nav, vnk kāds bija atstājis tur savas mantas pasēdēt). Tajā mirklī viens jauneklis kārtojās pie loga tieši tur,kur es gribēju sēdēt, kadbiju konstatējusi,ka manējā ir aizņemta. Pajautāju, vai drīgstu sēdēt pie loga. Viņš atļāva un pārbīdījās vienu solu rindu uz priekšu (nesaprotu kā man tas neienāca prātā, ka tā nav vienīgā sēdvieta. :D) Bet tur,kur viņš sēdēja nebija mēteļa pakaramā, tādēļ šamējais palūdza pakarināt tur,kur es sēžu. Saprotams, ka atļāvu. Drīz vien visi autobusā aizmiga, un man bija vēl mētelis uz kura atspiesties. Bet neskatoties uz ērtībām (mētelis un vienai pašai 2 soli), nevarēju kārtīgi iemigt. Visu nakti biju pusmodā. Ap 5.00 Bijām Varšavā, mazliet pirms 7.00 autoostā.
Pirmais, ko darīju, aizgāju nodot bagāžu (8zloti 2 bagāžas uz visu dienu). Tad domāju ko darīt tālāk. Izdomāju,ka izdomāšu kafejnīcā sēžot. Paņēmu lielo glāzi capuccino (tur bija rakstīts, ka maksā 3,90), bet man pielejās mazā, un mani sauc maksāt pie kases (protams, poliski), izsit čeku, ka man 5,80 jāmaksā. Es sāku skaidrot (krieviski), ka mana glāze nav pilna un vispār! Šamējā poliski kaut ko saka un rāda uzrakstu, kurš,protams,ir poliski un vienīgais vārds, ko saprotu, ir kasse. Sapratu, ka nav jēgas viņai kaut ko skaidrot, jo viņa izliekas,ka nesaprot ne krievu, ne angļu valodu. Biju tuvu asarām unkādu brīdisēdēju apstulbusi un blenzu vienā punktā, mēģinot neraudāt. Tad sakopoju domas, paņēmu cukuru un sīrupu (ja jau esmu pārmaksājusi, tadarī izmantošu visu, kas tur pieejams). Sāku domāt, ko darīt. Visu dienu autoostā negribējās pavadīt.tad nu izdomāju, ka iešu pie tās pašas pārdevējas un paprasīšu par autobusa biļetēm kas un kā. Izrādās, viņa mazliet saprotot angliski. Nopirku biļeti visai dienai, jebkuram transportam par 9zlotiem.(viena biļete maksā 2,80)Aizbraucu uz centru. ļoti gribējās uz tualeti, bet tirdzniecības centrsbija vaļā tikai no 9.00.Tad nu ņēmu uzticīgo karti palīgā un domāju, kur aiziet. Bet tad ieraudzīju baznīcas torni. Nu tad mērķtiecīgi devos tajā virzienā. Iegāju baznīcā, un tur tieši mise sākās. Tā es tur paliku līdz mises beigām, un pat sapratu,ka mācītājsrunā par Mariju un Martu, kur Marta Jēzu apkalpoja, bet Marija klausījās, ko Jēzus runā.
Pēc mises izdomāju bez kartes palīdzības doties uz izjūtu... Tad vienā brīdī gribēju tomēr pārbaudīt sabu intuīciju,un izrādījās, ka manai intuīcijai bija taisnība - es nebiju tur, kur gribēju būt. :D Nu tagad ar kartes palīdzību devos uz vienu parku. Aizgāju, apskatīju, bet nofotogrāfēt nevarēju,jo izrādās, ka esmu mājās atstājusi atmiņas karti.. :D Nu neko.. Tad liku lietā telefonu (tikai man nav kabeļa, lai ielādētu bildes kompī).
Sapratu, ka ar kājām vairs negribu iet. Bet nezināju, vai tā dienas karte der arī tramvajiem. Mēģināju kādu uz ielas apstādināt unpajautāt. Pirmais mēģinājums - veiksmīgs, jo čaļi prot angliski, bet nootras puses neveiksmīgs, jo viņi nav vietējie un nezin, divi pianisti, atbraukuši uz Šopēna konkursu piedalīties. Nākošie divi mēģinājumi neveiksmīgi, jo viņi neprotot ne angļu, ne krievu valodu. Tad beidzot jauna dāma, kas mazliet angliski saprata, teica, ka der visiem transportiem. Tiku līdz tramvajam,un ar otro mēģinājumu noskaidroju, ka man der visi tramvaji, kas piestāj tajā pieturā, kurā esmu.
beidzot nokļuvu iepirkumu centrā, un beidzot tiku arī uz labierīcībām. :D
Tad nu devos taisnā ceļā pie veikala plāna un atradu Maķīti. Kur nu tiku pie pusdienām, i-neta un jaukas kompānijas skaipā. :)
Tad pagaidām.. Pa pāris stundām... Ap 14.00 došos uz autoostu,lai būtu droša,ka nenokavēšu, bet pirms tam,ieiešu pārtikas veikalāunnopirkšu kaut kopar atlikušo naudu vakariņām. :)