dienas pēc dienas

Nu jā. Sagaidīju Kristīni, paēdām brokastis. Darīju vārdu sakot visu ko.
Visa diena vienās asarās.. Skumjās pēc Klāva un apziņā, ka fiziski esmu viena, un emocionāli ar cilvēkiem, kam rūpu, varu sazināties tā teikt „limited time” . Pati savas laimes kalēja, bez sajēgas, no kuras laivas un kāpēc esmu izmesta. Pati to gribēju.
Shaadaa garastaavoklii Makjiitii var sadariit, luuk, ko:
Cik daudz vairaak maakslinieks speej izdariit cieshanaas? Vai taapeec tajaas jaapavada viss muuzhs?

Tumani nepaziisti.
Un es Tevi ar.
Tu staaveeji pie loga,
un kaartoji sev matu shkjipsnu.
Es, leenaam dzerot kafiju,
skatiijos Tev garaam.
Tu savaas domaas celjoji
pie miiljotaa, ko satiksi,
es nozheeloju likteni,
kas mani vienu atstaajis.
Tu aizgaaji uz maajaam,
un dziivoji savu dziivi.
Es paliku pie kaajaam,
kuras dala dziives mirkli.


Vien maza ieelpa
no izelpas shkjir.
Vien siika doma,
no iisteniibas.
Tik shaura taka,
sho zemi no debesiim dala,
Tik smalki pavedieni
Ziedu no saules shkjir.


Zirneklis turpina
savu pavedienu viit.
Ko citu, lai vinjsh dara?
Vinjsh nezin, kuraa pasaulee miit.


Es gribu dziedaat.
Liidz nepraatam.
Bet speeju tikai klausiities,
Kaa balsis pa radio skan,
Un klusaa nopuuta,
Kaada asara vaigu skar.






Pirms lieliem notikumiem ir nomaacoshs miers....


















Vaimanas sirds stiigas speej aizskart Taveejaas?





.