Visiem, kam kaut ko prasīju par autobusa numuru, kuru man vajadzēja, bija neziņā izplestas acis. Līdz beidzot man izdevās uzrunāt kādu cilvēku, kurš izklausījās pēc angļa. Viņš teica, lai noeju pajautāt kādai pārdevējai, kura pārdod biļetes. Tā arī izdarīju. Prasīju, vai prot angliski, viņa teica, ka ne. Tad prasīju, vai krieviski saprot. Pamāja ar galvu. Nu sāku savā ģeniālajā krievu valodā skaidrot viņai, ko vēlos noskaidrot. Viņa atbildēja tikai poliski. Kad redzēja manas izmisušās acis, apžēlojās, un autobusa numuru uzrakstīja uz lapiņas.
Tā nu es, tagad ar lapiņu rokās, devos autobusa meklējumos. Tur, kur es meklēju, bija visi autobusi, izņemot 517, kuru man vajadzēja. Tad nu devos pie viena cilvēka, kuru uzrunāju ar parasto jautājumu, atvainojiet, vai saprotat angļu valodu? Viņš kratīja galvu. Arī uz mēģinājumu piedāvāt krievu valodu kratīja galvu. Nu tad es ņēmu lapiņu rokā un, rādot uz lapiņā rakstīto numuru, teicu: „Autobuss”. Tad viņš man poliski un ar žestiem izskaidroja, ka man jāiet cauri stacijai. Kad nonācu otrā pusē, tur tiešām bija pietura, un man atlika tikai gaidīt.
Kad nokļuvu autoostā, pirmais darbs bija bagāžas izņemšana. To izdarījusi, centos atrast platformu, kur pienāk autobuss uz Vīni. Autobusam bija jāatiet 16.15, es tur jau stāvēju 15.30. Tā nu sēžot, nebiju pārliecināta, vai esmu pareizā vietā. Nu šādu nepārliecinātu domu vadīta, uzrunāju kādu meiteni, gribēju zināt, uz kurieni viņa brauc. Viņa nosauca tādu pilsētu, kādu es nezinu. Izrādījās, ka tā pilsēta atrodas Ukrainā un viņa ir ukrainiete. Esot Varšavā bijusi darba darīšanās. Viņai angļu valodu esot pagrūti saprast, tāpēc piedāvājos krieviski runāt. Viņa atplauka smaidā. (Par agru.. :D) Tā es kaut ko boksterēju, viņa runāja, līdz mums pienāca klāt kāds dūšīgs šoferītis, un kaut kādā valodā ar smaidu uz lūpām kaut ko stāstīja. Izrādījās, ka viņi ukrainiski pārmija pāris vārdus. Nu, kad noskaidrojām, ka es ukraiņu valodā neko nesaprotu, sākām komunicēt krieviski (manā izpildījumā jaucās iekšā arī vācu un angļu valodas, kā vienmēr, kad pēkšņi no kādas svešvalodas jāpārlec uz citu). Noskaidrojām Latvijas skolu sistēmu attiecībā uz svešvalodām, kā arī padomju laika sistēmu Ukrainā. Tad šoferītis uzsmaidīja un pateica: ”nu laimīgi, meitenes!”.
Tikko kā biju pateikusi „paka”, mans autobuss ielīgoja platformā.
Kad nodevu bagāžu, man vajadzēja samaksāt 5 eiro, lai varētu visu aizvest. Iekāpusi autobusā, meklēju, kur ir rozete, mans telefons bija izlādējies, un dators arī solīja drīz atslēgties. Tā kā nekur neredzēju, prasīju šoferim. Viņš parādīja, un tā bija pašā priekšā, nu parasti tur sēž apkalpe, bet šoferis man atļāva sēdēt vienu pieturu (3h garu). Kad bijām sasnieguši vajadzīgo pieturu, gāju uz pašu aizmuguri. Izlikos pa visu rindu. Bet tad iekāpa viens liels vīrietis, un man palika viņa žēl, ka viņam būs jāguļ tikai pa 2 vietām. Piedāvāju viņam iet aizmugurē. Viņš bija priecīgs. Sāka ar mani runāt, vāciski. Esot bijis Rīgā. Skaista pilsēta. Bet pastāstīja arī to, ka man jāizguļas tagad, jo nākošajā pieturā sakāps ļoti daudz cilvēku no Krakovas. Ņēmu vērā viņa padomu, un beigās tās bija vienīgās gulētās 2 stundas. Nākošajā pieturā tiešām iekāpa daudz cilvēku. Man blakus apsēdās omulīga sieviete, ar nogurušu seju. Aizmugurē apsēdās vīrietis, kurš vēlāk visu ceļu mani pa visu ko izprašņāja, bet es atbildēju negribīgi...
Pulksten 5.30 bijām Vīnē, un tajā pieturā, kura ir gala. :)Tad pienāca laiks vilkt ārā lapiņu ar Klāva norādēm. :)Paldies par tām! Es atradu visu ļoti vienkārši, ja neskaita to, ka, izkāpjot Lorenz-Muellers gasse, aizgāju uz nepareizo pusi. Bet bija jauki cilvēki, kuri man norādīja īsto virzienu.
Tālāk jau duša, brokastis...
Tā nu es, tagad ar lapiņu rokās, devos autobusa meklējumos. Tur, kur es meklēju, bija visi autobusi, izņemot 517, kuru man vajadzēja. Tad nu devos pie viena cilvēka, kuru uzrunāju ar parasto jautājumu, atvainojiet, vai saprotat angļu valodu? Viņš kratīja galvu. Arī uz mēģinājumu piedāvāt krievu valodu kratīja galvu. Nu tad es ņēmu lapiņu rokā un, rādot uz lapiņā rakstīto numuru, teicu: „Autobuss”. Tad viņš man poliski un ar žestiem izskaidroja, ka man jāiet cauri stacijai. Kad nonācu otrā pusē, tur tiešām bija pietura, un man atlika tikai gaidīt.
Kad nokļuvu autoostā, pirmais darbs bija bagāžas izņemšana. To izdarījusi, centos atrast platformu, kur pienāk autobuss uz Vīni. Autobusam bija jāatiet 16.15, es tur jau stāvēju 15.30. Tā nu sēžot, nebiju pārliecināta, vai esmu pareizā vietā. Nu šādu nepārliecinātu domu vadīta, uzrunāju kādu meiteni, gribēju zināt, uz kurieni viņa brauc. Viņa nosauca tādu pilsētu, kādu es nezinu. Izrādījās, ka tā pilsēta atrodas Ukrainā un viņa ir ukrainiete. Esot Varšavā bijusi darba darīšanās. Viņai angļu valodu esot pagrūti saprast, tāpēc piedāvājos krieviski runāt. Viņa atplauka smaidā. (Par agru.. :D) Tā es kaut ko boksterēju, viņa runāja, līdz mums pienāca klāt kāds dūšīgs šoferītis, un kaut kādā valodā ar smaidu uz lūpām kaut ko stāstīja. Izrādījās, ka viņi ukrainiski pārmija pāris vārdus. Nu, kad noskaidrojām, ka es ukraiņu valodā neko nesaprotu, sākām komunicēt krieviski (manā izpildījumā jaucās iekšā arī vācu un angļu valodas, kā vienmēr, kad pēkšņi no kādas svešvalodas jāpārlec uz citu). Noskaidrojām Latvijas skolu sistēmu attiecībā uz svešvalodām, kā arī padomju laika sistēmu Ukrainā. Tad šoferītis uzsmaidīja un pateica: ”nu laimīgi, meitenes!”.
Tikko kā biju pateikusi „paka”, mans autobuss ielīgoja platformā.
Kad nodevu bagāžu, man vajadzēja samaksāt 5 eiro, lai varētu visu aizvest. Iekāpusi autobusā, meklēju, kur ir rozete, mans telefons bija izlādējies, un dators arī solīja drīz atslēgties. Tā kā nekur neredzēju, prasīju šoferim. Viņš parādīja, un tā bija pašā priekšā, nu parasti tur sēž apkalpe, bet šoferis man atļāva sēdēt vienu pieturu (3h garu). Kad bijām sasnieguši vajadzīgo pieturu, gāju uz pašu aizmuguri. Izlikos pa visu rindu. Bet tad iekāpa viens liels vīrietis, un man palika viņa žēl, ka viņam būs jāguļ tikai pa 2 vietām. Piedāvāju viņam iet aizmugurē. Viņš bija priecīgs. Sāka ar mani runāt, vāciski. Esot bijis Rīgā. Skaista pilsēta. Bet pastāstīja arī to, ka man jāizguļas tagad, jo nākošajā pieturā sakāps ļoti daudz cilvēku no Krakovas. Ņēmu vērā viņa padomu, un beigās tās bija vienīgās gulētās 2 stundas. Nākošajā pieturā tiešām iekāpa daudz cilvēku. Man blakus apsēdās omulīga sieviete, ar nogurušu seju. Aizmugurē apsēdās vīrietis, kurš vēlāk visu ceļu mani pa visu ko izprašņāja, bet es atbildēju negribīgi...
Pulksten 5.30 bijām Vīnē, un tajā pieturā, kura ir gala. :)Tad pienāca laiks vilkt ārā lapiņu ar Klāva norādēm. :)Paldies par tām! Es atradu visu ļoti vienkārši, ja neskaita to, ka, izkāpjot Lorenz-Muellers gasse, aizgāju uz nepareizo pusi. Bet bija jauki cilvēki, kuri man norādīja īsto virzienu.
Tālāk jau duša, brokastis...
Comments