![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jā. Faking pazīstama situācija. It kā normāls cilvēks tev pajautā, kā tu jūties. Tu, neko ļaunu nenojaušot, pastāsti, cik viss ir forši, līdz pamani, ka sarunbiedrene neticīgi šūpo galvu un rauc pieri. Tad pč garākas pauzes atskan..."nu - var jau būt, ka tev ir labi, bet...", un seko iemeslu uzskaitījums, kāpēc tev nevajadzētu vai nedrīkstētu būt labi.
Loģika un eristika, par laimi, nav tava vājā puse, tāpēc attiecīgajā brīdī tu vari atspēkot visus argumentus. Tomēr sarunbiedrene neliekas mierā, kamēr nav uztaustījusi katru sīkāko tavu šaubu vai vainas apziņas dzirkstelīti.
Kad citu argumentu vairs nav, atskan - "nu, jā, tu, protams, vari sev iedvest, ka esi laimīga. Bet es tāpat zinu, ka tas ir tikai maskēts izmisums un bezcerība."
Un tad tu, cilvēks, gribot negribot kļūsti domīgs.:)
Tās laikam ir vienīgās manas dzīves epizodes, kad esmu izjutusi vīriešu komunikācijas priekšrocības - viņi tomēr daudz mazāk piš viens otram smadzenes.:)
Loģika un eristika, par laimi, nav tava vājā puse, tāpēc attiecīgajā brīdī tu vari atspēkot visus argumentus. Tomēr sarunbiedrene neliekas mierā, kamēr nav uztaustījusi katru sīkāko tavu šaubu vai vainas apziņas dzirkstelīti.
Kad citu argumentu vairs nav, atskan - "nu, jā, tu, protams, vari sev iedvest, ka esi laimīga. Bet es tāpat zinu, ka tas ir tikai maskēts izmisums un bezcerība."
Un tad tu, cilvēks, gribot negribot kļūsti domīgs.:)
Tās laikam ir vienīgās manas dzīves epizodes, kad esmu izjutusi vīriešu komunikācijas priekšrocības - viņi tomēr daudz mazāk piš viens otram smadzenes.:)