Kurvjzieža kontemplācijas

Skatiijos, kaa snieg uz muuzhzaljaam pundurcipreseem. Ljoti, ljoti skaisti. Un ljoti, ljoti pretruniigi.
Uz tikpat muuzhzaljaam egleem sniegs izskataas dabiski. Dabiski kaa sirma, krunkaina vechinja vai kaa vakaraa iedegta lampa.
Savukaart apsniegoshas cipreses izskataas kaa sudrabaini nosirmojusi triisdesmitgadniece. Vai dienaa mirdzoshas sveces. Vai apledojusi viinoga, kas atkuust tev uz meeles. Vai maiga, trausla sieviete, kura samtainaa kontraltaa dzied shansonus. Ljoti, ljoti skaisti...
Es dzeeru karstviinu blakus baltziedainai acaalijai un skatiijos uz sniegu, un man likaas, ka tik ljoti gribas pavasari, ka buutu pat mazliet zheel, ja vinjsh atnaaktu tagad, jo es veel varu paciesties, un es vispaar veel diezgan ilgi varu ciest un buutu labaak, ja vinjsh atnaaktu tad, kad es vairs nemaznemaz nevareetu.
Un tad man saaka likties, ka, ja es kaut ko ljoti, ljoti gribu, es saaku to negribeet.
Un, ka es nebaidos, no taa, no kaa es ljoti, ljoti baidos.
Un, cik likumsakariigi ir tas, ka visljaunaakaas zinjas, kas paartrauca manu beerniibu, saakaas ar fraazi: "Tu tikai, luudzu, neuztraucies!" Un kopsh taa mirklja luugums neuztraukties manii izraisa histeerijai tuvu paniku.
Un visnesenaakajaa pagaatnee visnezheeliigaakaas saapes man sagaadaaja saruna, iesaakta ar: "Es vairak par visu negribeetu tevi saapinaat, jaukaa!" Un kopsh taa mirklja es salecos, izdzirdusi par jelkaadiem nodomiem mani saudzeet.