Kurvjzieža kontemplācijas

Rudeņos tā īsti var sajust dzīves garšu, vai ne? Tu esi desmit minūtes stāvējusi ar telefona klausuli pie auss, un, kad beidzot to noliec un aizver stulbi pavērto muti, tev uz mēles ir mazliet smilšu un asiņu.
Un tad tu sēdi, lēni malko balzāmu, jo ātri izraujama šņabja mājās nav, domas un atmiņas haotiski skraidelē, un laikam ķer savu asti. Ne īsti asaru, ne uztraukuma. Tikai kaut kāds liels, bezcerīgi tukšs, vējains caurums. Uz mirkli kļūst žēl, ka neesi reliģioza, jo tad varētu čukstēt :" Kungs, tavs prāts lai notiek, tavs prāts lai notiek, tavs prāts lai notiek..." - tas piešķirtu visam kādu mērķtiecīgu virzību un radītu mierinošu ilūziju, ka esi notiekošajam piederīga.
Prāts saka priekšā, ka ietekmēt tu nevari neko. Nav pat īstas ziņkāres, kas liktu traukties uz slimnīcu un cauri stikla durvīm pavērot komā gulošu ķermeni, kam apkārt mirguļo visvisādas medicīniskas iekārtas. Un ka neietekmējamais rezultāts - lai kāds tas arī būtu - tavā dzīvē īstenībā mainīs ļoti maz. Tikai tavām atmiņām par sešu gadu periodu tiks vai netiks uzklātas pseidoatraitniskas sēras.
Pēc trešās balzāma glāzītes beidzot sajūti mazliet žņaudzošu skumju. Noslauki asaru, paskaties pulkstenī - nokavēta fon Trīra "Manderleja", nokavēta. Un negribas nekādu Trīru. Negribas nevienas drāmas, arī tās nē, ko tikko tev piespēlējusi Pārkinsona slimības drebināta sievietes balss telefona klausulē. Gribas tikai izšņaukt degunu un aiziet gulēt.