Kurvjzieža kontemplācijas

Eiforijas pilnas plaušas, asinsvadi un nervu šūnas. Izmantojot vispārēju sajukumu, jau agrā pēcpusdienā šmaucu prom no darba, lai mazliet pasauļotos. Ai, nieks jau vien ir no tādām divām - trijām stundām uz dvielīša, āda knapi pagūst iesilt, neba nu noziņot endokrīnajai sistēmai, ka melanīns jāražo. Un tomēr ietinamā papīra krāsa man pamazām noiet.
Pa laikam atceros, ka nekas būtisks, atskaitot laika apstākļus, manā dzīvē, salīdzinot ar janvāri vai martu, nav mainījies. Man joprojām ir jādomā par nelaimi ģimenē, draudīgu kā melns padebess, mani vīrieši joprojām iracionāli cūkojas, darbs joprojām tas pats un alga nožēlojama kā arvien. Bet, ziniet, tas viss kļūst viegli jo viegli paciešams, ja gaiss pārpilns smaržīgas gaismas un katru nākamo mirkli var gaidīt kā neizsaiņotu dāvanu.
Fui, cik es esmu eksaltēta!:)