Kurvjzieža kontemplācijas

1) Tas, kas vieš cerību Ukrainas kontekstā - acīmredzamais paniskais "kaut kas nogājis greizi" vaibs(ts) Krievijas līderu vecišķajās dzeltenīgajās sejās; vēl jo vairāk tāpēc, ka Zeļenskim (es zinu, ka ir banāli par viņu fanot, bet...) perfekti izdodas turēties skaistajā tēlā "viduslaiku karalis, kurš auļo savas karadraudzes priekšgalā", un esmu pārliecināta, ka šis patoss emocionāli iedarbojas gan uz ukraiņiem, gan ārvalstu diplomātiem; acīmredzot profesionālas prasmes elpot ar diafragmu, pareizi modulēt intonācijas, pauzes un ķermeņa valodu ir iedarbīgas; mums vajadzētu vairāk prezidentu - aktieru; diemžēl starp aktieriem ir ārkārtīgi maz intelektuāļu, iespējams, Ukraina ir izlozējusi šajā gadsimtā vienīgo;

2) Ļoti ceru, ka Rietumi nav palaiduši garām to mirkli, kurā Putina ģīmis pārgriezās, un pavērās iespēja diplomātiskajam tirgum; jo - lai ko arī nečiepstētu visi "ļoti vajag kauties, īpaši tad, kad tas nav jādara personiski man" dogmas adepti, - 20. gadsimts jau pasen ir beidzies, un pat 20. gadsimtā karu nevarēja uzvarēt ar iesaistīto karavīru biomasu; šis primāri ir informatīvs un diplomātisks karš, un mēs nezinām visas tajā iesaistītās puses;

3) Nav ne jausmas, kas tiek apspriests Krievijas - Ukrainas sarunās; ir pilnīgi skaidrs, ka piecas un vairāk stundas karojošas amatpersonas nerunā par: "Давайте-ка, вы будете отступать? - Ой, нет, лучше, давайте, сперва вы!"; ir skaidrs, ka mēs vairs nekad nedzīvosim iepriekšējā pasaules ainā; un es ļoti, ļoti ceru, ka jaunā pasaules aina būs mazāk krieviska un vairāk eiropeiska;