Kurvjzieža kontemplācijas

Vakarvakarā kad sniga tā, it kā visi debesu eņģeļi būtu pēkšņi nometuši spalvas, vai visi debesu terjeri saplosījuši savus guļamos spilvenus, mēs ar seru R atradāmies savā iekšpagalmā. Debesis bija maigi iesārtu pērļu krāsā, zeme un koki - balti. Debesis spoguļojās zemē un zeme spoguļojās debesīs, visam cauri brāzās sniegpārslu virpuļi - kā tajās sakratāmajās stikla rotaļu lodītēs. Ričmonds pārlaimīgs kūleņoja, vāļājās sniegā, ēda sniegu, šņauca sniegu, spārdīja sniegu, bet es centos nedomāt nedz par projektiem, nedz par slimajiem un mirstošajiem, tikai stāvēju un elpoju šo neparasto, vizošo ziemas nakts perlamutra spoguļgaismu. Jebšu tas bija tīrākais skaistums savā pirmajā emanācijā, un ziemā (kas Latvijā, piedodiet, visbiežāk ir ļoti neglīts gadalaiks) gadās ļoti reti.

Labrīt!