Kurvjzieža kontemplācijas

Katru vakaru īsi pēc saulrieta man aiz loga sāk dziedāt strazds (?). To viņš (dzied taču parasti tēviņi, vai ne?) dara jau kopš februāra vidus. Man ir aizdomas, ka tas ir tas pats īpatnis, kuru sāku novērot savā iekšpagalmā ziemās apmēram pirms pieciem gadiem. Izskatās diezgan līdzīgs šim: https://aluksniesiem.lv/wp-content/uploads/2023/03/strazds_ar_kraasu_gredzeniem_Ivo_Dinsberga_fotografija1-1024x574.jpg Droši vien viņš vai viņi te ir arī vasarās, bet tad ir daudz putnu, daudz lapu, daudz visa kā cita ...

(Un rītausmās var mosties līdz ar putnu kori.)

Kā liecina https://www.timeanddate.com/sun/latvia/riga , šodien gaismas laiks mums bijis 11 stundas un 39 ar pusi minūtes.
Lai gan ekvinokcija būs tikai 20. martā (pēc nedēļas!), jau 18. martā (pēc 5 dienām!!!!) piedzīvosim diennakti, kuras gaišā daļa būs vairāk nekā 50%, resp., mazliet vairāk nekā 12 stundas.
(Kāpēc ekvinokcijas datums tādā gadījumā nav 18. marts? - jautāsiet. Tāpēc, ka par atskaites punktu tiek pieņemta nosacītā meridiāna šķērsošana. Man pašai tas pielēca ar analoģiju par saullēktu, kas astronomiski skaitās noticis nevis tad, kad saskatāms diska pirmais punkts, bet tad, kad pie horizonta redzama diska puse.)

Auns uz ragiem atnesīs sauli, atdos Mēdejai zelta aunādu, upura jērs, Lieldienu krustā sistais, kagorā pārvērstām asinīm, pusgadu krātās tumsas spožā un sāpīgā transformācija, cerība, ka dzīvība tomēr var uzvarēt.