Kurvjzieža kontemplācijas

Kvartālā pie Ādmiņu ielas ir atgriezušās lakstīgalas. Atceros viņas no tās trauksmainās vasaras, kad stājos doktorantūrā. Pēc tam dažus gadus bija pazudušas (Nevar taču būt, ka es vienkārši šajā gadalaikā nestaigāju pēc saulrieta apkārt?)

Es zinu, ka jūs visi jau sen esat iemīlējuši Žadanu, novēlējuši viņam desmit nobeļus, sajūsmināti bārstījuši citātus draugiem, un tā tālāk, un tā tālāk.
Tomēr man tikai šopavasar gadījās rokās "Mezopotāmija". Un man gribas to sludināt.

"/.../Visu, ko es zināju par šo pilsētu, es zināju no viņas. Viņa bija tā, kas man bija stāstījusi visus tos neticamos stāstus. Runāja viņa vienmēr skaļi un pārliecinoši, nosauca vārdus un adreses, pieminēja datumus, ar zābaka purngalu zīmēja smiltīs, rādīdama virzienu,kādā tek upes un vietas, kurās tās izsīkst. Viņa man stāstīja par nocietinājumu sistēmām un pazemes ejām, aprakstīja metāla pūķus, kuri dveš uguni zem tramvaju depo velvēm, un atminējās, cik biezas bruņas ir kaujas zvēriem, kuri slēpjas smilšu alās pie ūdenskrātuves. Viņa stāstīja arī par vēja fabriku un masu iznīcināšanas mašīnu maketiem, kurus izgatavo bērni pionieru namos, pieminēja kaut ko par rasmīgajiem stadionu laukiem, kuros zeļ dīvaini augi, no kuriem nāk salds miegs un uzlabojas atmiņa, steidzīgajos čukstos izklāstīja informāciju par politehniskā institūta slepenajām laboratorijām, kuras nepieejami tumšas vīd pie apvāršņa, par zinātniskajām skolām, kuras jau krietnus simt gadus pūlas izgatavot nemirstības eliksīru, un par visīsākajiem tramvaju ceļiem, kuri ved cauri pavārtēm. Pieminēja kaut ko par aukstajiem ieročiem, kuri tiek ražoti vecajās rūpnīcās, par to, ka vasarā koki aizsedz debesis, naktīs nav redzams ne mēness, ne zvaigznes, un dažs labs tādēļ domā, ka pilsētā dzīvo raganas, un raganas šeit tik tiešām dzīvo, viņa apgalvoja, un tīri labi jūtas, jo šī vispār ir dzīvošanai ērta vieta, tā nu te sarodas noslīkušie un pakārušies, atpeld pa upēm, ielavās caur stacijām, uzlabojot vispārējo demogrāfisko situāciju. Toties ziemā, viņa precizēja, mēness karājas tev turpat aiz loga, kaut ņem to rokās, līdzīgs sieram, lai gan īstenībā ir salipināts no māla un zāles. Pilsētā, viņa teica, ir viegli ziemot, jo rūpnīcas allaž uzsilda rīta gaisu. Viņa stāstīja, ka pavasarī priekšpilsētās ūdens izskalo veco sanatoriju pamatus, upes kļūst sarkanas un ož pēc medikamentiem, tādēļ īstā pavasara smarža ir ožamā sprta smārds. Un vēl viņa teica, ka uz ielām atkal sākusies šaudīšanās, karš turpnās un neviens pat nedomā padoties. Viss turēsies, kamēr mēs mīlēsim, viņa paskaidroja, gluži kā ļaudama kaut ko noskārst. Mīlestības pietiks visiem, - vēl piebilda. To pēdējo es nesapratu." /2014. gads, Harkiva/

Tulkojusi Māra Poļakova.

Jauka traģikomiska teika par ziemeļu dabu un karu, kurā šausmas jau gandrīz beigušās: https://www.imdb.com/title/tt0308476/

Nezinu, vai ieteikt skatīties - šajos laikos tai ir vienlīdz liels potenciāls kā uzjundīt aizkaitinājumu, tā veicināt sirdsmieru.