Kurvjzieža kontemplācijas

Nedaudz iebilstot populārākajiem vaimanu konstruktiem:

1) NATO nesūta un visticamāk nesūtīs cilvēkspēku kontingentu uz Krieviju; tā nav "mīšana un bezzobainība", tā ir vienīgā iespējamā izvairīšanās no globāla kara; sabombardēta Salaspils vai Kauņa (kas būtu likumsakarīga tūlītēja RU reakcija) nekādi nepadarīs mazākus UA zaudējumus; tiem, kuri grib karot kā cilvēkresurss, šobrīd ir radīta likumīga iespēja braukt uz fronti kā brīvprātīgajiem;

2) Sankcijas pret Krieviju nav sīkas, tās ir pietiekami nopietnas, lai, citējot kādu krievu ekonomistu - pieļaujot šāda mēroga triecienu pa dažādām nozarēm kaut vai gadu, "...Из этой жопы выкарабкиваться надо будет лет десять, как минимум." Neaizmirsīsim arī to, ka šos desmit gadus mēs paši maksāsim stipri vairāk gan par apkuri, gan par kartupeļiem un kāpostiem (jo tos bez degvielas nevar aizvest līdz veikalam). Protams, tas nav salīdzināms ar cenu, ko šobrīd maksā Ukraina;

3)No jaunākās NATO militārās tehnikas šībrīža Ukrainā nebūtu jēgas, jo ukraiņu armija nav apmācīta ar to rīkoties; viņiem šobrīd sūta tos ieročus un tehniku, ar ko viņi var operēt;

4)Mēs nezinām ne šī kara slēptākos mērķus (visticamāk arī nekad neuzzināsim), nedz arī diplomātisko sarunu saturu; klaigas par PSRS teritorijas atjaunošanu ir ļoti naivas; iespējams, ir kāds pamats, uz kura kļūs iespējamas abu pušu vienošanās kaut vai par pamieru - uz to arī ceram;

5) Ukraina nav maza valsts - nedz teritorijas, nedz iedzīvotāju skaita ziņā; iedzīvotāju ir tikai trīsreiz mazāk nekā Krievijā, bet motivācija ir daudzkārt stiprāka; neizdevies blickrīgs nozīmē pamatīgu asinsnolaišanu arī Krievijai.

Diskusijās nepiedalīšos, paldies par uzmanību.

Слава Україні! Героям слава!

1) Tas, kas vieš cerību Ukrainas kontekstā - acīmredzamais paniskais "kaut kas nogājis greizi" vaibs(ts) Krievijas līderu vecišķajās dzeltenīgajās sejās; vēl jo vairāk tāpēc, ka Zeļenskim (es zinu, ka ir banāli par viņu fanot, bet...) perfekti izdodas turēties skaistajā tēlā "viduslaiku karalis, kurš auļo savas karadraudzes priekšgalā", un esmu pārliecināta, ka šis patoss emocionāli iedarbojas gan uz ukraiņiem, gan ārvalstu diplomātiem; acīmredzot profesionālas prasmes elpot ar diafragmu, pareizi modulēt intonācijas, pauzes un ķermeņa valodu ir iedarbīgas; mums vajadzētu vairāk prezidentu - aktieru; diemžēl starp aktieriem ir ārkārtīgi maz intelektuāļu, iespējams, Ukraina ir izlozējusi šajā gadsimtā vienīgo;

2) Ļoti ceru, ka Rietumi nav palaiduši garām to mirkli, kurā Putina ģīmis pārgriezās, un pavērās iespēja diplomātiskajam tirgum; jo - lai ko arī nečiepstētu visi "ļoti vajag kauties, īpaši tad, kad tas nav jādara personiski man" dogmas adepti, - 20. gadsimts jau pasen ir beidzies, un pat 20. gadsimtā karu nevarēja uzvarēt ar iesaistīto karavīru biomasu; šis primāri ir informatīvs un diplomātisks karš, un mēs nezinām visas tajā iesaistītās puses;

3) Nav ne jausmas, kas tiek apspriests Krievijas - Ukrainas sarunās; ir pilnīgi skaidrs, ka piecas un vairāk stundas karojošas amatpersonas nerunā par: "Давайте-ка, вы будете отступать? - Ой, нет, лучше, давайте, сперва вы!"; ir skaidrs, ka mēs vairs nekad nedzīvosim iepriekšējā pasaules ainā; un es ļoti, ļoti ceru, ka jaunā pasaules aina būs mazāk krieviska un vairāk eiropeiska;