"Smiļģis" ir tīri laba izrāde. Mani gan drusku besī viss, kur ir klišejiskas atsauces uz psihoanalīzi (bet tas ir mans privātais besis, un nudien mūsdienās jebkura atsauce uz psihoanalīzi ir veca, banāla klišeja; tāds būtu pat krekliņš ar uzrakstu ""Freids ir miris." Tava māte"), tāpēc nīgrojos gan par mūžīgo mātes tēmu, gan par maucīgā sievišķa arhetipu sarkanajā kleitā (kāds zina - viņai ir reāls, miesā dzīvojis prototips?), bet citādi man daudz kas tīri labi patika. Pat Rēzija kā Štengele nekrita uz nerviem, bet likās pilnīgi OK. Ā, ja nu vienīgi - sešu smiļģu skraidīšana nešķita īsti pārliecinoša (a kāpēc seši? nevis četri? vai trīs, vai septiņi?)
Daži scenogrāfiskie paņēmieni bija izcili.
(Khe, par scenogrāfiju runājot - šovakar otrā cēliena otrajā pusē iespaidīgi sabruka milzīgā sastatņu dekorācija, prožektoru gaismā uzvirpuļoja skaidu mākonis, priekškars strauji aizvērās, un mēs atvērtām mutēm brīdi domājām - vai tas ir fināls un tagad jāaplaudē? - izrādījās, nē, pēc tam minūtes 10-15 čukstus cerējām, ka neviens nav cietis, izrādījās, nē, izrāde atsākās, tikai pārtrūkusī trose nodevīgi zvārojās pār sešu skraidošo smiļģu galvām).
Un vēl man nepatika, ka beigtā putniņa metaforu stulbajiem skatītājiem lēni un pacietīgi skaidroja verbāli - kā viegli atpalikušiem maziem bērniem. Bet nu, labi.
Kopumā - rekomendēju.
Daži scenogrāfiskie paņēmieni bija izcili.
(Khe, par scenogrāfiju runājot - šovakar otrā cēliena otrajā pusē iespaidīgi sabruka milzīgā sastatņu dekorācija, prožektoru gaismā uzvirpuļoja skaidu mākonis, priekškars strauji aizvērās, un mēs atvērtām mutēm brīdi domājām - vai tas ir fināls un tagad jāaplaudē? - izrādījās, nē, pēc tam minūtes 10-15 čukstus cerējām, ka neviens nav cietis, izrādījās, nē, izrāde atsākās, tikai pārtrūkusī trose nodevīgi zvārojās pār sešu skraidošo smiļģu galvām).
Un vēl man nepatika, ka beigtā putniņa metaforu stulbajiem skatītājiem lēni un pacietīgi skaidroja verbāli - kā viegli atpalikušiem maziem bērniem. Bet nu, labi.
Kopumā - rekomendēju.