Kurvjzieža vērojumi laika upes krastā
Tas četrarpus nedēļu sprīdis, ko mēs, Zeva nolaupītās Eiropas mantinieki, atpazīstam pēc Saules Vērša zīmē, otrais pavasara mēnesis, persiešu kalendārā tiek dēvēts par اردیبهشت [Ōrdibehešt]. Aptuvenā tulkojumā no senpersu valodas - "Paradīzes laiks". Jebšu Ziemeļu puslodē šis ir brīdis, kad ārpasaules skaistums bliež pa visiem jutekļiem ar dabas radītu, bet tomēr pārdabisku spēku. Pārkairinošais un nepanesamais pirmās emanācijas skaistums, pati esence un koncentrāts, tik izvērsts un daudzdimensionāls, ka aprakstāms tikai vai nu ar lielu talantu (ja kādam tāds piemīt), vai banālajos izteikumos "atņem prātu", "rauj sirdi laukā no krūtīm" un tā tālāk, un tā joprojām. Brīdis, kad, iespējams, esam vistuvāk Radītājam, jo "Viņš ir skaists un mīl skaistumu [it visās lietās]", kā māca islāma pravietis, un šoreiz man nav pamata viņu apšaubīt.