Kurvjzieža kontemplācijas

"(...)Dārgakmeņu un lampas liesmu mirdzums spoguļojās lielajos zelta vairogos. Hamilkars stāvēja sakrustotām rokām un smaidīja. Viņš līgsmojās mazāk par šiem jaukumiem, kā apzinādamies savu bagātību. Tā bij nepieejama, neizsmeļama, bezgalīga. Senči, kuru dusēja zem viņa kājām, sūtīja sirdij daļu no savas nemirstības. Viņš sajutās sevi tuvu apakšzemes gariem. Tā bij it kā Kabira līgsme; un lielie, spulgie stari, kas skāra seju, likās itin kā kāda neredzama tīkla dzijas - bezdibenim pāri stieptas, tās turēja viņu piestiprinātu pasaules centram.(..)"

/G. Flobēra "Salambo" Andreja Upīša izcilajā, 1914. gadā veiktajā tulkojumā/

Un kā vēl man padiedelēt uzmanību?
Jūsmojiet, mīļie, par Kartāgu, par Upīti, Flobēru, par Salambo, par mistēriju, kurā savijas tik daudz iekāru, šausmu, varonības, skaistuma un ciešanu, sakrālā un profānā. Un ko visu, protams, vainago nāve - kā vienīgais likumsakarīgais risinājums, kā vienīgā iespējamā atbilde!