Kurvjzieža kontemplācijas

Tātad šovakar, šķietami rimtā piektdienas vakarā, caur vannasistabas ventilācijas lūku manā dzīvoklī ievēlās spiedzoša žurka.
Vispirms pie viņas metās Emīlija ar slepkavniecisku spīdumu acīs, bet Ričmonds izlēma ņemt lietu savos zobos un patrieca kaķi prom. Žurka izmantoja radušos jucekli, ieskrēja guļamistabā un noslēpās. Tagad Ričmonds kā vājprātīgs rej uz dīvānu, bet es domāju, kur pārnakšņot...

Un ja nu tā žurka ir slima? Ar kaut ko tādu, kas var inficēt arī suni?
Šobrīd izskatās, ka viņš neliksies mierā, pirms nenomedīs.

Suns rej, žurka pīkst.

Man trīc rokas.

Tagad viņi spēlē Tomu un Džeriju dzīvojamajā istabā.
Ja vēl es spētu pati tik šausmīgi nespiegt un negāzt priekšmetus.

Žurka ir iemukusi starp radiatoru un TV galdiņu. Vairs nepīkst, bet ik pa brīdim nočab.
Ričmonds sēž sardzē un luncina asti.

Esmu atkorķējusi melnā balzama pudeli.

Tagad man ir Šrēdingera žurka aiz skapīša.

Žurka izrādījās dzīva, un tagad ir zem klavierēm.

Balzams strauji iet uz beigām.

Ričmonds beidzot izskatās piekusis.
Apsveru domu no iekšpuses rūpīgi aizbarikādēt guļamistabas durvju šķirbas un iet gulēt, atstājot faunas pārstāvjus un atlikušo dzimtas porcelānu likteņa varā....