Kurvjzieža kontemplācijas

Vasara ir pilnbriedā, liepas jau noziedējušas, ķirši ienākušies, un latvieši pārpludina sociālos tīklus ar sēņu bildēm.

Viņnedēļ kādu vakaru ar seru R aizstaigājām līdz Kojusalas dārzam. Rietēja saule, vēja nebija. Koki un zāle klusi, bet ļoti dzīvi ņudzinājās neapturamā, sulojošā vasaras pilnbrieda rosībā.

Vārnulēni bija nolikti gulēt un beiguši ķērkt. Iesmaržojās puķutabaka. Krēslojošajās debesīs bez skaņas sāka plivināties sikspārnis, tad vēl viens, un vēl, paelēkvioleti sārtenas, daudzu mazu, plandošu spārniņu pārpilnas debesis. Tikpat klusiņām pa zālāju tipināja ezis. Apstājās, paslēja purniņu, apdomāja turpmāko maršrutu. Pat Ričmondam pietika prāta nemesties viņu sveikt priecīgiem rējieniem, tikai atturīgi paluncināt asti.

Sienāži un cikādes kā baroka orķestris rāva vaļā vakara medību maršu. Dzīvības un nāves drāma, vakara maiguma pieklusināta, uz pilnu sparu turpinājās šajā Ēdenes idillē.